Es nodedzināju savu jogas paklāju. Gribat zināt kā tas sākās? Viss sākās ar to, ka mani pieteica jogas nometnei, kas itkā palīdzēšot manai garīgajai veselībai un smagi aizsērējušajām čakrām, bet gaiša prāta vietā es dabuju caureju dēļ stresa un sutinātiem kabačiem. Lieki piebilst, ka vienīgās čakras, kas atvērās jogas laikā bija manā vēdarā. Lokoties pa paklāju 150 cilvēkiem, gaisā virmoja aromāts, kas pārspēja toi toi tualetes pēc Positivus. Kā cilvēkam ar ļoti mazkustīgu un graujoši zemu fizisko sagatavotības līmeni, ik pēc pāris vingrojumiem prasījās astmas inhalatoru. Nemaz nerunāsim par ''Sveicienu saulei''. Šī staipīšanās panāca to pašu efektu, ko Ušakovam 5 km maratons, un ticiet man, ar tādām pozām es drīz varēšu sveicināt Ziepniekkalna kapsētu. Kad tu domā, ka viss ir beidzies, tumbiņās sāk skanēt mamma mia plaģiāts un visi sāk dancot kā vidusskolas mūziklā. Tev nav izvēles, tu bezspēcīgi mīņājies, kamēr tevi ieskauj sasvīduši pusaudži, kas kliegdami kustoties atgādina blusas. Tu pie sevis jau sāc atsaukt atmiņā patīkamos laikus, kad mājās mazgāji traukus un domās meklē tuvāko transporta līdzekli, kas nogādās tevi mājās, bet izejas nav, tu esi nekurienes vidū. Tā vien šķiet, ka tava neveiksme vēl vairāk pievelk dažnedažādus knišļus, kas atšķirībā no tevis ir labi paēduši. Ar mīkstu vēdaru no brokastīm, lielām pumpām un ērci aiz auss, tu dodies pie miera, cerībā, ka vairāk nekad dzīvē tev nebūs jāizmanto jogas paklājs un iemācītie deju soļi.
Tev patiks šie raksti
