Ellē dzīvo velns, kas ir pieķēdēts ar tūkstošiem mazu ķēdīšu. Katru reizi, kad kāds atstāj nazi ar asmeni uz augšu, viena ķēdīte pušu... To man Omīte stāstīja. Un es vienmēr tad iedomājos velnu kā tādu lielu resnu rupuci tupam pagrabā.
Ēdīsi ķiršu kauliņus vai arbūza sēklas vēderā ķirsis vai arbūzs izaugs.
Ja no rīta nepaēdis iziesi laukā un dzirdēsi ķērcam vārnu, nekad neizaugsi liels.
Ja neizēdīsi tukšu šķīvi, rīt nespīdēs saule.
Pirms Ziemassvētkiem uz ielas parādās īpašas pastkastītes, kuras redz tikai vecāki, lai tur varētu iemest bērnu rakstītās vēstules Ziemassvētku vecītim. Svēti ticēju.
Mums vēl iebaroja tādu info, ka ja melo, tad ausis kust, un ja kājas šūpo tad velns danco zem galda, ja tēju dzer ar karotīti krūzē, tad paliks kā Kutuzovs ar vienu aci, un tie puiši kas skolā sāka agri ļuļķēt - par tiem skolotājas mānijās, ka tādi sīki augumā ar palikšot, jo ja pīpējot tad garāki neaugot, mēs meitenes gan pēcāk pārfrāzējām ka tad īsi daiktiņi paliks. 
Daži bija dzirdēti no draugiem, ar citiem mamma bija biedējusi. Jautri atcerēties. 
Par arbūzu pati mēdzu pajokot. Vēk man oma teica, ka ja negulēšu, tad vilks apēdīs. Tā gan bija maza kļūda, jo pateicoties tam man ir bail no tumsas un tiešām liekās, ka kāds atnāks... 
