local-stats-pixel

Uzgāju labas anektdotes ...8

 32  3


Dārgā, šonakt redzēju jauku sapni: es vēl biju jauneklis un lūdzu tavu roku… – Kur tad tas jaukums? – Tu man atsacīji.

tēvs lasa avīzi un ierauga trekniem burtiem iespiestu virsrakstu “Ar futbolistu noslēgts līgums par pusmoljonu dolāru”. Viņš noliek avīzi un domīgi raugās dēlēnā, kas pašreiz risina matemātikas uzdevumus, pēc brīža grūtsirdīgi nopūšas un saka: – Ko tu tur ņemies ar to stulbo rēķināšanu, būtu labāk gājis pļaviņā paspēlēt futbolu.

Daugavā notiek peldēšanas sacensības. Zaudētājs mēģina attaisnoties: – Saprotiet, kā ieraudzīju krastā sauļojamies kailas meitenes, tā ūdens pretestība, paši saprotiet, pieauga! – Jūs taču varējāt peldēt uz muguras! – Bet tilti?!

Marks Tvens, gaidot pieņemšanu pie ārsta, sarunājas ar kādu dāmu un cita starpā saka viņai šādus vārdus: – Jūs esat apburoša! Dāma atbild: – Cik žēl, ka es nevaru jums pateikties ar tādu pašu komplimentu! Tvens ierosina: – Dariet tāpat kā es – samelojiet!!!

- Askold, stāsta, ka jūs guļat ar manu sievu? – Goda vārds, kad esmu kopā ar viņu, acis neaizveru.

Kāds nepazīstams vīrietis vairāk nekā stundu stāv pie benzīna uzpildes stacijas. Tās vadītājs nenociešas un jautā: – Kāpēc jūs te visu laiku stāvat? – Te man ir vislielākā iespēja atradināties no smēķēšanas

Anglija. Lorda Džona kabinets. Ienāk viņa sieva Mērija. – Džon, līdz manām ausīm nonāca valodas, ka tev esot mīļākā!!! – Jā, bet tās ir manas problēmas! – Džon, bet es dzirdēju, ka viņai būšot bērns no tevis!!! – Jā, bet tās ir viņas problēmas! – Džon, bet par to tagad runā visa pilsēta!!! – Jā, dārgā, bet tās nu ir tavas problēmas!

Sarunājas divas draudzenes: – Es vakar ballītē tā piedzēros, ka Jānis izmantoja manu bezspēcīgo stāvokli. – Ko, izvaroja? – Nē, aizbēga!

Sieva vīram: – Kā tu domā, varbūt mums katram aiziet pa kreisi, lai kaut kā atdzīvinātu mūsu intīmo dzīvi? – Tas nelīdzēs – es jau pamēģināju…

Dators – tā ir elektroniska ierīce, kura nevarēs aizvietot cilvēku līdz brīdim, kamēr neiemācīsies smieties par priekšnieka jokiem un novelt savas kļudas uz citu datoru.

- Nedusmojieties, mīļais draugs, bet jūs esat ēzelis! – Es nemaz nedusmojos, tikai gribu zināt: vai esmu ēzelis tāpēc, ka esmu jūsu draugs, vai arī jūsu draugs esmu tāpēc, ka esmu ēzelis?

- Nesaprotu, kā tu vienas dienas laikā paspēj izdarīt tik daudz muļķību! – Es ceļos ļoti agri.

Noticis tas esot 70. gados kādā Krievijas apgabala centra augstskolā. Studenti – pirmkursnieki atnākuši uz kārtējo lekciju, bet pasniedzējs saslimis. Pasniedzēja vietā auditorijas priekšā stāvējis vīriņš apdilušā žaketītē un sācis stāstīt: – Sveicināti, es esmu lektors no Vissavienibas zinību biedrības, un mani augstskolas vadība ir lūgusi nolasīt jums lekciju par veneriskajām slimībām. Auditorijā sākusies zināma jautrība. Vīriņš par to bijis diezgan sašutis: – Kā jūs varat smieties, biedri studenti?! Tā ir nopietna problēma, sifiliss pie visām durvīm klauvē. Tikko viņš ir pateicis šo frāzi atskanējis bikls klauvējiens un aizkavējies students pabāzis galvu pa durvīm: – Drīkst ienākt?

- Dzirdēji, Jāni, viens tips esot iepazinies ar dāmīti, vakarā jau apprecējušies, bet otrā rītā viņš viņu nomušījis! – Atradis par ko brīnīties! Jau tautas paruna vēsta, ka rīts gudrāks par vakaru

. Kāds ASV dzīvojošs skots nupat kā atgriezies no viesošanās savu senču zemē Skotijā. Pagalam sašutis viņš dalās iespaidos par tur pieredzēto ar savu kaimiņu: – Saprotiet, Džon, biju spiests aizbraukt turp, jo man bija kārtojamas mantojuma lietas. Apmetos mazā viesnīciņā. Nolēmu iziet pastaigāties pa pilsētu. Staigāju, skatos. Sagribējās uzsmēķēt. Skatos – neesmu paķēris līdzi šķiltavas. Piegāju pie tuvākā kioska un palūdzu kiosniekam, lai šis iedod uguni. Varat iedomāties, ko tas ērms man atbildēja?!… “Es šķiltavas nedodu. Es tās pārdodu!…” Iedomājieties tikai, šitā pretīgā skopuļa dēļ man gribot negribot nācās drasēt pēc šķiltavām uz viesnīcu veselus divus kilometrus!…

- Mans vīrs ļoti vēlu nāk mājās. – Manējais arī kādreiz tā darīja, bet es viņu ātri no tā atradināju. – Kādā veidā? – Kad viņš reiz atgriezās vēlu mājās es pajautāju: tas esi tu, Robert? – Nu un? – Vīru sauc Jānis…

Konduktor! – sauc kāda pasažiere autobusā, – mēs te esam saspiesti kā sardīnes kārbā, vai jūs nevarat kaut ko darīt, lai būtu ko elpot? – Protams, kundze. Lai sievietes ieelpo, bet vīrieši tikmēr izelpo, pēc tam otrādi.

- Jāatlaiž šoferis, – ministrs saka sievai. – Drāžas kā traks, jau piekto reizi avārija – gandrīz nositos! – Nu dod viņam vēl vienu iespēju!

- Laiks aplaistīt dārzu, – sieva izrīko vīru. – Bet ārā taču pamatīgi līst lietus, – viņš nedroši iebilst. – Nu un tad! Uzvelc lietusmēteli!

Kādam fermerim Kanzasā viesuļvētra norauj mājas jumta skārdu. Pēc drauga padoma viņš samīcīto jumta segumu aizved uz automobiļu remontdarbnīcu Detroitā. Pēc divām dienām fermeris saņem rakstisku atbildi: “Mēs nevarējām noteikt, kas noticis ar Jūsu mašīnu, bet pēc trim dienām tā būs gatava.”

- Vai Jāni varētu pasaukt? – Nē, Jānis ir pametis mūsu pasauli. – Ko, nomiris? – Nē, pieslēdzies internetam.

Vācu tūrists Itālijā aptur savu mašīnu pie kāda ceļmalas restorāniņa, no kura straumē plūst ēdienu aromāti, kas kņudina ceļotāja nāsis. Bakstīdams ar pirkstu vai pēdējās rindiņas ēdienkartē, tūrists saka oficiantam. – Man, lūdzu, šo te – gniseppe macaroni, tikai lai būtu izvārīts labi mīksts. – Man ārkārtīgi žēl, siņjore, – viesmīlīgi smaidīdams, atvainojas viesmīlis, – bet es nevarēšu izpildīt jūsu pasūtījumu, jo Ginseppe Macaroni ir mūsu cienījamais šefs…

- Es kategoriski uzstāju uz šķiršanos, – tiesā paziņo prasītājs. – Sieva turpina guļamistabā turēt pieradinātu kazu, bet es nevaru izturēt to briesmīgo smaku! – Jā, es jums izsaku līdzjūtību, – saka tiesnesis, – bet varbūt var tomēr atvērt logu? – Ko!? Un izlaist manus 100 baložus?

Man pazudis suns. – Ieliec sludinājumu avīzē! – Veltīgi. Man suns lasīt neprot.

Ar manu vīru nav iespējams iet uz teātri. Jau pirmajā traģēdijas cēlienā viņš sāk vaimanāt. – Bet mans vīrs sāk vaimanāt jau tad, kad eju pirkt biļetes.

- Džon, es gribētu parunāt ar tevi par daudzām lietām, – saka sieva. – Labi, – nopūzdamies atbild vīrs. – Acīmredzot tu vēlies parunāt ar mani par tām lietām, kuru tev nav.

Pērkot Šveices pulksteni, saproti, ka laiks ir nauda…

Sieva lūdz vīram salabot ūdenskrānu… – Kas es tev kāds santehniķis? – tā atbild neapmierinātais vīrs. pēc kāda laika sieva lūdz aizšpaktelēt nelielu caurumu sienā: – Kas es tev lāds mūrnieks? – tā atkal vīrs. Tad vīrs aizbrauc uz pāris dienām komandējumā, kad atgriežas, redz, ka krāns salabots, caurums aizmūrēts. – vai meistaru biji izsaukusi? – Nē, kaimiņu palūdzu… – Jā? Un kā tad norēķinājāties? – Viņš palūdza man padziedāt… – Nu? – Kas es kāda dziedātāja, vai?

Dzērāja atziņa: Jo vairāk es dzeru, jo vairāk man trīc rokas; Jo vairāk man trīc rokas, jo vairāk es aizleju garām; Jo vairāk es aizleju garām, jo mazāk es dzeru. Tātad – jo vairāk es dzeru, jo mazāk es dzeru.

Tiesnesis vaicā apsūdzētajam: – Tātad jūs apgalvojat, ka visas zādzības esat veicis viens pats, bez līdzdalībniekiem. – Tieši tā. Mūsu laikos tik grūti atrast godīgus cilvēkus.

- Ko jūs man ieteiktu izvēlēties otrajā ēdienā? – apmeklētājs vēršas pie oficianta. – Kā lai ska. Vismazāk sūdzību šodien ir par bifšteku.

Kādās svinīgās pusdienās cienījama dāma sarunājas ar blakussēdētāju: – O! Izrādās, ka Jūs esat cietuma direktors! – Jā, tā nu ir sanācis. – Cik gan tas ir interesanti! – Tas ir vairāku gadu neatlaidīga darba rezultāts. – Jūs droši vien savas karjeras sākumā bijāt vienkāršs ieslodzītais?

Žurnālists jautā ceļotājam Āfrikā: – Un sen jau medījat ziloņus? – Nesen… Es atbraucu uz šejieni ķert taureņus, bet pazaudēju brilles…

Sieva auklē bērnu, bet tas nekādi nevar aizmigt. Sieva vīram: – Varbūt man viņam kaut ko nodziedāt? – Nu kāpēc uzreiz tā! Pamēģini vispirms ar viņu pa labam…

Reportieris, ieradies katastrofas vietā, ierauga sadragātu lokomotīvi, stāvus saslējušos vagonus un salocītas sliedes. Šīs elles vidū stāv cilvēks ar apsaitētu galvu. – Sakiet, mister, vai jūs varat man kaut ko pastāstīt par avāriju? – pie viņas vēršas reportieris. – Kādu avāriju? Neesmu dzirdējis ne par kādu avāriju… – norūc apsaitētais. – Atvainojiet, bet kas jūs tāds esat? – Es esmu viens no šīs dzelzceļu kompānijas direktoriem.

- Apbrīnojami! Šoreiz nevienas kļūdas! – izsaucas skolotājs, atdodot mājas darbu Aivariņam. – Nu, bet pasaki godīgi, vai tavam tēvam šoreiz kāds nepalīdzēja?

Dāma spēji nobremzē pie autoskolas, pa ceļam noskrāpējot vismaz trīs mašīnas, un sauc: – Ātri dodiet man citu instruktoru, ;sitam vārgulim jau ir infarkts!

- Kas jūs visvairāk satrauc? – Nauda. – Nezināju, ka jums tā ir.

Profesors studentam: – Ko jūs man mirkšķināt? – Signalizēju, profesor. Manas zināšanas ir beigušās.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

Ļoti pārskatāms raksts-viss sarakstīts vienā palagā! emotion

 4  0 atbildēt

pat necentos lasīt

 4  1 atbildēt

butu bildītes ielicis

 2  0 atbildēt

Loti smiekligas man tagad pec smiekliem veders sap!!!

 1  0 atbildēt