Kopš Cimdars izgudroja caurumu lineālā, Latvijā daudzas lietas gājušas uz augšu. PS. Loti gars.
Piemēram Ušakova deguns – stāsta, ka tas jau traucējot gaisa satiksmei un NATO ģenerāļi, baiļojoties par savu iznīcinātāju drošību, apsverot iespēju pārtraukt gaisa telpas patrulēšanu.
Šajā sakarā klīst pagaidām neapstiprinātas baumas, ka Uzvaras pieminekļa betona smaili pēc analoģijas ar „Lemberga Hūti” lemts pārdēvēt par „Ušakova Degunu”. Kā nekā slēpošanas trase tur jau ir un reizi gadā maija sākumā darbojas arī piedzīvojumu parks „Uz Berlīni”, kurā labprāt čillo seniori, kas pa ceļam uz Hitlera rezidenci reiz sajutās tik noguruši, ka palika tepat Rīgā atpūtināt locekļus, aizmirstot ceļu mājup.
Un, protams, viņu atvases, jo kara nogurums mēdz būt ģenētiski pārmantojams. Vārdu sakot, viss kā Ventspilī. Nav gan vēl 77% mīlestības indeksa, nemaz nerunājot par 140% kā pie drauga Putina, bet ir uz ko tiekties. Nav arī govju skulptūru, taču ir dzīvi kaķi un būšot arī traks jenots krātiņā. Lai Ēlerte&Co zina savu vietu! Vēl vajadzētu Rīgas ienesīgākos pašvaldības uzņēmumus uzdāvināt sev piederošiem ofšoriem – kāda miljarda vai divu vērtībā, jo tauta mīl cilvēkus, kas māk nospert miljardu.
Saprotiet pareizi: aizvilt miljonu vai desmit ir lūzera cienīga, sīka mahinācija, par ko jūs līdzcilvēki nicinās līdz mūža galam, jo miljons ir maz. Miljonāri nedalās. Cita lieta – miljards! Miljards smaržo pēc labdarības un treknām drupačām no dzīru galda. Pajautājiet bagātnieku sievām, kā viņām labāk tīk – kad viņas drāž skaists, gudrs un skops kā Šķēle miljonārs vai kraupains miljardieris Leprekons ar plašu sirdi.
Tā kā arī tiesību zinātne ir stipri gājusi uz augšu, un mēs tagad zinām, ka atsavināšana nav pārdošana, Ušakovam ir cerības dabūt visu – kļūt par skaistu, gudru, dāsnu miljardieri, kas drāž sievietes, vīriešus, kaķus, jenotus un politiskos oponentus abos Daugavas krastos no Ventspils līdz Daugavpilij.
Ja vien Ameriks labi pastrādās. Starp citu, Nil, par politiskajiem oponentiem runājot: tā bērnišķīgā ņemšanās ar seju graizīšanu internacionāla līmeņa līderim nepiedienas. Miljardieru nelabvēļus neviens nekropļo, tie vai nu mirst gandrīz dabīgā nāvē, pārēdas poloniju vai, pateicīgi par izrādīto žēlastību, visu aizmirsti sapūst ieslodzījumu vietās.
Bet ko nu par skumjo! Lūk, Latvijai tagad ir sava Nokia – caurums lineālā. Dažs varbūt to uztvers ar ironiju, bet arī Maļēviču ne visi uzreiz saprata un pa lielam nesaprot arī šodien. Aplūkosim jautājuma tehnisko aspektu: „Melnais kvadrāts” būtībā ir viens pikselis uz monohroma ekrāna, kura izšķirtspēja ir 1×1px un nes vienu bitu informācijas. Tas simbolizē Sākumu. Turpretī „Cimdara caurums” ir informātiska bezgalība.
Tajā mēs redzam veselu Visumu – ar zvaigznēm, galaktikām, kaķiem, kaķenītēm, jenotiem, sviestu, auzām, ēzeļa ausīm un Ušakova degunu. Ticiet man! Esmu tajā caurumā ielūkojies un pat iebakstījis ar pildspalvu. Caurums ir „Melnā kvadrāta” konceptuāls pretmets -Omega. Beidzot, pēc tūkstoš gadu ilgiem meklējumiem, cilvēces rīcībā ir kā Alfa, tā Omega. Atliek aizpildīt atlikušos grieķu alfabēta burtus. Zinātnieku aprindās melš, ka Ušakovs jau esot rezervējis Rīgas budžeta vajadzībām simbolu „π” (pī).
Vispār, mūsu galvaspilsētas finansu perspektīves, esot grieķiskas līdz nelabumam un arī fināls solās būt stingri klasiskā stilā ieturēts:à la Banka Baltija, Parex-Šmareks, Krājbanka un Liepājas Metalurgs. Par laimi, vienmēr taču pie rokas ir stulbā valdība, kas palīdzēs. Bet valdībai palīdzēs „starptautiskie aizdevēji”, aizdevējiem palīdzēs ilumināti, iluminātiem – citplanētieši, kas tagad leģioniem kāps ārā no „Cimdara cauruma”.
Biežāk skatieties REN-TV un jūs būsiet zinošākie pasaules cilvēki! Ejam tālāk! Arī citiem viss iet uz augšu. Re, Antāne priecīga par saviem bez lupas neieraugāmajiem procentiem, jo viņai tādai svešai un negribētai balsis atdevuši visi radi, daži draugi un viens suns, kas necieš Ušakova kaķus. Un tas pavisam noteikti ir vairāk nekā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās tajos tālajos laikos, kad Zatlers vēl vazājās pa Rīgas pili un par reformām nefantazēja. Ēlertei arī esot tīri okei un to var saprast.
Viņu mums Vienotība pasvieda priekšā kā beigtu ēzeli, pie tam bez ausīm. Un ne jau ievēlēšanai, bet publiskam apsmieklam. Un tomēr kultūrsieviete iekārpījās Domē. Par spīti visam. Burtiski ielīda pa „Cimdara caurumu”, kas neizdevās, briežkāvim Belēvičam un tagad mūsu bērni vēl kādu laiku paliks bez pseidomedījumu gaļas brīvpusdienās. Tas nomāc, bet uz vispārējā pacēluma fona ir nebūtiski. Tāpat kā Zemnieku Savienības kandidāta, es diemžēl neatminu viņa uzvārdu, sīkā neveiksme.
Viņi savu paņēma uz citas planētas – ārpusrīgas pašvaldībās. Priecājas arī smukā Broka. Pieļauju, ka no viņas procentiem Putinam uzmetās ēde cirksnī, tā ka ir ar ko lepoties. Brokas kolēģi arī priecājas, gan ne par Putina ēdi, bet par faktu ka exit polls aptaujās dažs labs esot kautrējies atzīt, ka balsojis par Ušakova zvērudārzu. Tā esot laba zīme. Nu, nu. Es gan teiktu, ka prostitūcija allaž sākas ar kautrēšanos. Pirmajā reizē.
Bet Broka ir lieliska, pat es pieliku roku viņas veiksmes stāstam un ne jau tādēļ, ka mani saista ideja par daudzsievības legalizāciju vai es jūsmotu par Vācijas autobāņu vēsturi. Vienkārši Baibiņa vienīgā no pretendentiem pieminēja vārdu„sniegadēlis” (latviski – snowbōrds), un tas skāra manu sirdi līdz dziļumiem. Un neapšaubāmi viņa ir glītāka par Antāni, Ušakovu un Ēlerti kopā ņemtiem. Atzīstos, esmu seksists, izvēlos glītāko sievieti.
Ja man būtu bērnudārzs, es to nesauktu par „Bitīti”, „Saulīti”, „Anneli” vai„Laumiņas rezidenci”. Mans bērnudārzs būtu „Miervalža pils”. Nē, mani nesauc Miervaldis. Vienīgais Miervaldis, ko pazīstu, ir nožēlojams plencis. Taču bērnībā (bērnudārzā!) iemācījos Blaumaņa dzejoli „Tālavas taurētājs”, tas ir garš kā naftas vilciena sastāvs: tur ir gan „Dus Miervaldis savā pilī”, gan „Mans zelts ir mana tauta”, gan „Dzied vīri tam slavas dziesmas” un citas pretrunīgas frāzes. Par laimi Otto Ozols vēl nav iedomājies pasludināt Blaumani par kriminālnoziedznieku.
Virs mana bērnudārza vārtiņiem būtu uzraksts „Kārlis ir Kārlis un Karlīne ir Karlīne”. Varbūt Parādnieks gribētu, lai pievienoju arī „Ivans ir pidars”, bet to lai viņš raksta uz sava dārziņa! Par nelaimi man nepieder bērnudārzs, tādēļ neviens neapgaismos bērnus, ka dienā, kad Kārlis bija Karlīne, Latvija tika pievienota Padomju Savienībai.
Taču priecē, ka tuvākajos četros gados arī šaušalīgā Ēlerte netiks pie dārziņu fīrēšanas un neviens mūsu dēliem nemēģinās iestāstīt, ka pincītis drauga pakaļā, tas ir feini un progresīvi. Pasarg dies! Tad jau labāk lai viņi ar pildspalvām baksta Cimdara caurumu. Starp citu, vai jūs zināt, kas rodas no tā četrstūra, kas paliek, kad lineālā izcērt robu? Tas pagaidām ir noslēpums, bet... Lai jau jums tiek: no tā plastmasas gabaliņa tiek izgatavots jaunais, caurspīdīgais aifons.
Tss! Nevienam! Caurums ir Latvijas Nokija (ar „j”!), bet pārpalikums – amerikāņu iPhone! Lielisks sadarbības piemērs. Stīvs iDžobss kapā priecīgi grozās un aplaudē cvkCimdaram, kamēr msBalmers dusmīgi pūš vaigus: „Cimdara caurums” aizdomīgi atgādinaWindows pamatkoncepciju! Nupat premjers teicās, pēc ilgākas meditācijas esot sasniedzis apgaismību, proti viņa veiksmes stāstam no Saeimas deputātiem, valsts uzņēmumu padomēm un iepirkumu konkursu pastāvīgajiem uzvarētājiem būtu jāizplatās arī uz pārējiem valsts iedzīvotājiem.
Tas ir lieliski, jo tieši no ekonomikas izaugsmes un VID efektivitātes iedzīvotāju ienākuma nodokļa inkasācijā ir vistiešākajā veidā atkarīga Ušakova spēja izsēt brīvbiļetes, sālīt sniegu, uzpirkt masu informācijas līdzekļus un piestampāt asfaltu Rīgas iekšpagalmos pirms vēlēšanām. Redziet, es jau teicu, ka viss iet uz augšu un būs arvien labāk. Uz priekšu, Latvija! Tu vari!
