„Tā, mazliet jānotecina podā un pārējo jālaiž iekšā”, Haralds stāvot tualetē un čurājot mazā sinepju burciņā noteica . Piemīzis burciņu līdz pašai malai, nokratījis trīs reizes, viņš uzskrūvēja vāciņu uz kura vēl bija palikušas pietiekoši daudz, sinepes, kas pietiktu vienai maizes šķēlei. Satvēris burciņu rokās, viņš sajuta tās izdalīto siltumu, kas izstrāvoja caur visu ķermeni un ap sirdi palika nedaudz silti.
Haraldam bija jādodas uz slimnīcu, nodot urīna analīzes. Ieslidinājis burciņu ar veiklu rokas kustību kabatā, viņš devās ceļā. Izejot ārā un ievelkot mīnuss divdesmit piecus grādus auksto gaisu nāsīs, Haralds tādos mirkļos vēlējās atrasties pludmalē un vērot meiteņu atkailinātos, brūni iedegušos augumus. Sarāvies viņš devās ceļā. Pasveicinājis piemāju sētnieku, viņš paslīdēja uz tikko notīrītās, vēl ar smiltīm neapkaisītās ietves. „Au bļēģ”, nokrītot un atsitot galvu pret ledu, Haralds iesaucās. Mirkli guļot, viņu pārņēma patīkams, maigs siltums. Uzraisies kājās, viņš apskatījās uz biksēm, tās bija slapjas, izskatījās, ka viņš ir apmīzies un smirdēja pēc urīna. Burciņa bija saplīsusi atsitoties pret zemi.
Piesedzis ar roku slapjumu, viņš devās raitā tempā uz mājām. Atskārtis, ka visas pārējās bikses ir vakar izmazgātas un vēl mitras, viņš novilka smirdīgās bikses un paņēma gludekli. Haralds vilka pa urīna pleķi ar karsto gludekli un murmināja: „Žūsti ātrāk”. Istaba piepildījās ar urīna tvaiku ar sinepju garšu, kas iekļūstot Haralda acīs izraisīja asaru sariešanos acu kaktiņos. Kad pleķis beidzot bija izžuvis, Haralds bikšu kabatu piepūtu ar tualetes gaisa atsvaidzinātāju , kas smaržoja pēc zemenēm. Paņēmis jaunu sinepju burciņu, viņš ar grūtībām izspieda no sevis pēdējās urīna rezerves, kas sniedzās knapi līdz burciņas vidum. Iebāzis kabatā, viņš atkal devās ceļā, bet šoreiz tik piesardzīgi un lēni, ka izskatījās, ka apdirstos, ja ātrāk paietu.
Haraldam riebās slimnīcas, tās vienmēr smirdēja pēc sūdiem un vēmekļiem un visi viņam tur šķita slimi, ka bija bail, ka pats ko no viņiem var saķert. Viņš vēlējās tik nodot burciņu un ātrāk doties prom. Stāvot rindā un gaidot, kad varēs nodot urīnu, viņš ieraudzīja pasakainu skaistu māsiņu. Šī blondīne, viņam likās kā eņģelis, kuram pietrūka tikai spārnu, lai izskatītos perfekti. Viņa sirds sitās straujāk, vēderā viņš sajuta tauriņus, bet cerēja, ka tās nav cērmes. Jā tā bija iemīlēšanās no pirmā acu skatiena. „Drusku neveikla, bet tādas jau ir tās neķītrās”, Haralds noteica redzot, kā viņa nomet uz grīdas urīna burciņu. Viņš raudzījās uz viņas pirkstiem un nemanīja tur gredzenu, „Tā tad jauna, skaista un neprecēta, tāda man der”. Viņš viņu iekāroja, viņš vēlējās viņu uz vietas izģērbt kailu, apliet ar urīna burciņu un nolaizīt no kājas līdz galvai un apmierinātā balsī sacīt „Patīk, ja”? Pienākot, viņa kārta rindā, viņš raudzījās viņas gaiši debeszilajās acīs. „Vai Jums urīns ir līdz”, viņa jautāja.”Jā, te pat vien ir”, Haralds izvelkot no kabatas, viņai sniedza burciņu. Padodot to, viņu abu pirkstu gali saskārās, kas Haraldam lika sajust romantiku gaisā. „Atvainojiet, bet sasalis urīns neder”, blondīne smejoties sacīja. Haralds novērsa skatienu no viņas acīm un apskatījās uz burciņu. Urīns tajā bija pārvērties ledū, tas bija ceļā uz slimnīcu sasalis un izskatījās, ka burciņā ir ielikts citrona „Jungle pop”. „Emm, aaa emm, būs laikam pa ceļam sasalis”, viņš izdvesa, paņemot burciņu atpakaļ. „Nu tad atnāciet rīt un atnesiet šķidrā stāvoklī”, blondīne joprojām smejoties sacīja. „Nu tad jau līdz rītdienai”, Haralds smīnot sacīja. Ejot mājās, viņš smaidīja par šo atgadījumu un par sastapto eņģeli.
Atnākot mājās, viņa smaids no sejas nepazuda, jo visu ceļu smaidot, šī sejas izteiksme bija sasalusi aukstajā laikā. Ielūkojoties kalendārā, Haralds ieraudzīja, ka rīt būs Valentīndiena , viņš nolēma nopirkt un uzdāvināt blondīnei skaistu rozi. Uzslēdzis uz winampa filmas Titānika dziesmas soundtraku, viņš apgūlās gultā un skaļi dziedāja līdz.
„Tu esi jauna, skaista, neprecēta, es arī esmu jauns... un neprecēts”, Haralds pie spoguļa trenējās kā uzrunās blondīne. „Ai nav vērts uz vietas izdomāšu”. Piepildījis burciņu līdz augšā, aizskrūvējis, viņš uz tās vāciņa uzlīmējis sirsniņas uzlīmi. Aizstaigājis līdz veikalam, viņš nopirka skaistāko un dārgāko rozi, „Viņai noteikt patiks”. Ceļā uz slimnīcu, Haralds jau domās iztēlojās visu notikumu pavērsienus, viņš uzaicinās viņu uz satikšanos, viņi pavadīs laiku romantiskā gaisotnē un pēcāk vakarā nodosies kaislīgam seksam.
Smaidot viņš iegāja slimnīcā, vienā rokā turot rozi un otrā burciņu ar urīnu. Ejot pa gaiteni, viņš tuvojās laboratorijas kabinetam. Atverot durvis, viņš ieraudzīja, ka cits puisis ir viņam priekšā un pasniedz, viņa blondīnei puķes un konfekšu kasti. Viņi apskāvās un sāka skūpstīties. Haralds stāvēja un skatījās viņus skūpstāmies. Ar katru reizi, kad Haralds redzēja, kā viņš ieslidina savu mēli viņas mutē, viņš rokā arvien stiprāk saspieda urīna burciņu, līdz stipri svieda to pret sienu apšļakstot abus mīlētājus un pats ātri pazūdot. Izgājis pa slimnīcas durvīm, viņš pārlauza rozi un aizmeta. „Mauka bļeģ, kam viņa ir vajadzīga, žurka, ne eņģelis”, Haralds spārdot kupenas bļaustījās. Pa slimnīcas durvīm izskrēja blondīnes puisis un pieskrienot pie Haralda deva viņam pa seju. „Nomierinies tak”, Haralds atkāpjoties sacīja. „Es tev tūlīt nomierināšos”, puisis dusmīgi sakot gāja Haraldam virsū. Viņš izdarīja sitienu pēc sitiena, Haralds centās atvairīt tos un sargāt seju. „Pietiek, pietiek, būs jau gana sists”, Haralds izmisīgi atkāpjoties sacīja. Puisis atvēzējās no visa spēka un izsita cauri Haralda blokam tieši pa degunu, Haralds pēc trāpijuma ielidoja kupenā. „Tagad pietiek”, Puisis uzspļaujot Haraldam sacīja un devās prom. Haralds piecēlās, viņam no deguna tecēja asinis. Pieliekot sniegu pie sāpoša deguna, viņš devās mājās.
Atnākot mājās, viņš noģērbās un iegāja vannas istabā. Viņš raudzījās spogulī, viņa seja izskatījās drausmīgi. abas acis bija piepampušas un zilas un deguns salauzts četrdesmit piecu grādu leņķī. Bakstot ar pirkstu pa degunu, viņš sāpēs viebjoties sacīja: „Cerams, ka iztaisnosies”. Haralds pagriezās pret durvīm, kur bija ar skoču uzlīmēts deviņdesmit astotā gada Pamelas Andersonas plakāts un smaidot sacīja: „Priecīgu Valentīndienu Pamela, ar tādu degunu es beidzot varēšu skūpstīt skaistās meitenes uz plakātiem,”. Piegājis pie plakāta, viņš to ar sāpēm skūpstīja līdz tajā izdila caurums, kas līdzinājās mazas sirsniņas formai.
