Viss sākās pirms nedēļas, pagājušajā trešdienā. Kā jau ierasts, tad es reizi pusgadā apmeklēju ārstu, lai izietu veselības pārbaudes. Nu un tā es tajā dienā labā omā devos pie ārsta. Mani sagaidīja ierastais skats-briļļains pusmūža vīrietis ar sirmi brūnām ūsām, tādām itkā kāds tās būtu piedirsis. Kā jau parasti, man paņēma asins analīzes, izklausīja muguru un paskatījās rīklē. Pēc visa tā ārsta vēl piebilda:"Iečurājiet mājās mazā burciņā, un atnāciet ar to burciņu pēc nedēļas. Labi, es nodomāju, ja vajag, tad vajag. Tālāk devos mājās un uztaisīju sev zupu. Pēc šī ūdeņainā ēdiena paēšanas es apsēdos pie kompja, lai paskatītos video. Pēc stundām divām man sāka vajadzēt uz tualeti. Es jau biju sagatavojies, un burciņu ielicis tualetē. Pirmās piles nopilināju podā, un tad tik laidu iekšā savā izmazgātajā sinepju burciņā. Dabas priekus nokārtojis, es cieši aizskrūvēju burciņu, un noliku plauktā. Nākamā diena brīva nebija, aiznākamā arī ne, pie ārsta tiku tikai pirmndien. Iemaršējis viņa kabinetā, es noliku dzeltanā brīnuma pilno burciņu uz viņa rakstāmgalda, un paskatījos uz viņu. Ārsts tikai norūca kaut ko par "kultūru", un pateica, ka analīžu burciņa jānodod 317 kabinetā pie Pežules. "Pežule"? Es neticības pilns pārjautāju. Ārsts nikni paskatījās uz mani, un turpmākos norādījumus deva uz lapiņas. "3. Stāvs, 317. Kabinets, māsiņa P.Ežule." biju pārklausījies. Nu ko- soļoju tik augšā. Aši atradis vajadzīgo, un nobrīnījies par to, ka nav rindas, gāju iekšā. Mani sagaidīja 25 gadus veca praktikante. Uzreiz acīs iekrita viņas apjomīgās krūtis, un slaidie gurni. Nezkapēc es sāku ar vārdiem "sveika, kā tevi sauc?", kas ir pilnīgi nepareizi šajā situācijā. "Patrīcija" viņa atbildēja. Un tā mēs sākām runāties. Norunājuši labu pusstundu mēs bijām apaminījušies ar telefona numuriem, un rīt sarunājuši tikšanos. Tad es atcerējos sava apmeklējuma patieso iemeslu, un ņēmu savu burciņu. Manas rokas ar viņu runājot bija pamatīgi sasvīdušas, tāpēc burciņa slīdēja ārā no rokām. Un tad tas notika. Nezinu, vai pie vainas bija manas rokas, vai viņas neuzmanība, bet burciņa pamanījās izslīdēt man no rokas un uzkrist uz grīdas, kur tai no trieciena spēka nokrita vāciņš un pāris mililitri urīna uzkrita uz viņas kājām. Ļoti sakaunējies es ātri rāvu burciņu no grīdas augšā, lai tās saturs neizlītu vēl vairāk. Raujot burciņu, es to biju pavērsis pret viņu, un tā bija milzīga kļūda...urīns izgāzās ārā no burciņas, un ar tricienu aplēja viņas krūtis un seju. To redzēdams, es kaut ko aši nomurmināju, un kā korķis izlidoju pa viņas durvīm, taisnā ceļā dodoties mājās. Viņa man zvana visu vakaru, bet es pat netaisos atbildēt, jo man ir pārāk liels kauns. Es nekad vairs neiešu uz to slimnīcu! Piebilde: Ja tagad aši draugos meklēsi Patrīciju Ežuli, tad vari necensties, jo viņa it izdomāta, tāpat kā šis stāsts.
Tev patiks šie raksti
