Tūplī? Cik dziļi?59

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „Bļeģ, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus dirsā bāž, jo spaļu dēļ dirsa niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.