Tālbraucējs... Sergejs.10

Diezgan garš jau viņš ir, bet izlasiet līd galam :reeka

Tālbraucējs Sergejs bija izbesījies ne pa jokam.

"Bļa, k#ce, tinies malā!" viņš uzkliedza kādai pensionārei, kas vārgi vilka savas kuslās, taukainās kājas pāri ielai. Tantuku gandrīz piemeklēja infarkts, kad smagā mašīna taurējot viņai padrāzās garām. Tomēr no infarkta viņa nomira tikai trīs gadus vēlāk, savos laukos, kad kāds nogribējies bullis bija viņu mēģinājis iegūt no mugurpuses.

"Debīlie kropļi!" Sergejs turpināja lamāties un noslaucīja savu šauro, cēlsirdīgo pieri. Viņš kavēja jau divas stundas no normas un tas nemaz nebija patīkami, jo Sergejam piemita spēja savu algu momentā pārrēķināt alkoholisko dzērienu pudelēs. Šobrīd viņa sarkano acu prieksā rēgojās pieci polši, kas lēnām, bet nepielūdzami no viņa attālinājās.

"Nevajadzēja vakar tā dzert, b#dj". Sergejs ieslēdza stikla tīrītājus, bet pēc mirkļa pamanīja, ka stikls ir norasojis no iekšpuses. Dzēris viņš vakar bija kā parasti, tā kā tas nebija attaisnojošs iemesls. Vienkārši šorīt Sergejs bija pamodies sev pilnīgi nepazīstama rajona kāpņutelpā, ar apvemtu kreklu un nezkapēc bez zeķēm. Citplanētiešiem Sergejs neticēja. Viņš ticēja tikai saprāta spēkam. Šā vai tā, bet atpakaļceļa meklējumos viņam arī pagāja šīs liktenīgās stundas.

"Jāsaņemas!" Sergejs noteica un ar savu ciešo skatienu atrada degvīna pudeli, ko ar gudru ziņu vienmēr turēja mašīnā. Šādas viltības viņš bija iemācījies armijā.

Pāris malku no pudeles tiešām patīkami atsvaidzināja. Bija jāiedzen. Kravas mašīna strauji iebrauca Līvānu pilsētas rajonā. Ātrumu nedrīkstēja samazināt, Sergejs apņēmīgi iekrampējās stūrē. Priekšā pavīdēja Līvānu trešā pamatskola. Mašīna uzņēma ātrumu, bija jāparāda, ka šeit nebūs nekādas ceļa satiksmes drošības noteikumu paraugdemonstrācijas. Bērneļiem tiešām bija respekts pret dusmīgiem onkuļiem pie smagās mašīnas stūres un tie momentā pamuka pa malām. Sergejs jau bija gandrīz pabraucis garām skolai, kad no krūmiem pēkšņi izleca meitenīte. Apmēram no devītās klases.

Uz brīdi Sergeja sarkanās, norūpējušās acis sastapās ar meitenītes mazajām, izbiedētajām acīm.

"Dura" paspēja nodomāt Sergejs. Pēc tam atskanēja dobjš troksnis, kāds parasti rodas kad sabrauc kādu stirnu vai apmēram tāda lieluma dzīvnieku. Atpakaļskata spogulī varēja redzēt, kā meitenīte guļ uz ielas un pār viņai ir redzams plats mašīnas riepas nospiedums. Sergejs sevi mierināja ar domu, ka bērni vēl nepazīst burtus un ciparus un tāpēc nevarēs pateikt mašīnas nummuru. Pats Sergejs lasīt bija iemācījies 10 gadu vecumā, ar vecmāmiņas palīdzību, kurai bija viegla šizofrēnija un kura no bērnu grāmatām mēdza citēt bībeles pantus.

Lai nomierinātu lasītājus teikšu, ka meitenīte no ceturtās klases, kuru sauca Dace, tomēr izdzīvoja. Tomēr turpmāko mūža daļu viņai nācās pavadīt invalīdu ratiņos, nesaprotami šļupstēt un tā arī palikt ceturtās klases līmenī.

Izbraucis no Līvāniem šoferis paskatijās pulkstenī. Vēl jāiedzen. Uz šosejas jābrauc cik vien ātri var. Sergejs atkal ar savu astrālo skatienu skatīja savus piecus polšus, kad viņš sajuta TO. Pēc kārtīgas dzeršanas viņam vienmēr nežēlīgi gribējās dirst. Bet apstāties nedrīkstēja. Tā bija viņa misija. Viņa Liktenis.

Ātri novilcis bikses un attaisījis logu savā pusē, Sergejs sagaidīja taisnu gabalu, ieslēdza cruise-control, ar vienu roku saķēra stūri un izbāza savu dibenu jau Latgales vējos. Baudīt kakāšanas priekus nebija īstais brīdis. Arī pāris vieglās automašīnas viņam aiz muguras neļāva justies omulīgi. Divi brūni s#di noripoja gar sānu durvīm, atstāja savu sliedi un izšķīda riteņos. Pabāzis ārā arī savu rīku, Sergejs centās pačurāt tā, lai nepielaistītu savu kabīni. Sergejs pamanīja kādu baltu lupatu, kas bija aizķērusies aiz spoguļa.

Atslaucījis ar to savu pakaļu Sergejs atkal apsēdās pie stūres. Kādu brīdi viņš bija aizņemts ar dilemmu, vai atstāt logu vaļā vai ciet, jo ārā smirdēja sūdu pārpalikumi, bet iekšā - tomēr nevilšus piečurātā kabīne. Pēc īsas pārdomas Sergejs aiztaisīja logu. Tikmēr sāka satumst.

"Ak Jēzu, tu esi tas Kungs!" Andris dziedāja un nesa visiem pa priekšu, no diviem kokiem sasistu krustu. Katru gadu viņš piedalījās svētceļojumā uz Aglonu, tāpat kā viņa draudzene. Viņš paskatījās uz Lieni un viņi sasmaidījās, jo jutās tik laimīgi. Arī pārējie 23 svētceļnieki jutās diezgan mundri un dziedāja slavas dziesmas tam Kungam. "Pestītāj, tu esi mans sargs!" Andris uzsāka jaunu pantu. Tobrīd viņš pamanīja viņam virsū braucam smago mašinu un īsu brīdi apdomāja vai lekt grāvī vai nesatricināmi palikt uz ceļa. Andra ticība uzvarēja, un tā rezultātā Sergeja vadītā smagā automašīna izbrauca cauri visiem 25 svētceļniekiem. Koka krusts, ko Andris nesa, izdūrās cauri viņa draudzenes vēderam, meitenes galva momentā tika saspiesta putrā, bet kreisā kāja vēl vilkās līdzi mašīnai savus 100 metrus, atstājot simboliski asiņainu sliedi. Pats Andris tika cauri ar saspiestām zarnām, izlauztu apakšžokli un piecām lauztām ribām. Pēc pāris gadiem viņš invalīdu biedrībā sapazinās ar Daci, kur viņš uzmanīgi uzklausīja viņas šļupstēšanu un stāstīja viņai par Jēzu. Vēl pēc pāris gadiem viņi aprecējās. Bērnu viņiem nebija, jo neviens no viņiem nebija uz to spējīgs.

Izbraucis cauri svētceļnieku bariņam, Sergejs atviegloti uzelpoja. "Zaimotāji katoļi!" viņš teica un pasmaidīja vecmāmiņai, kas sēdēja uz blakus sēdekļa. Šeit lasītājam jāpaskaidro, ka Sergejs nobrauca nabaga katoļus tāpēc, ka pats bija pārliecināts pareizticīgais. Vecmāmiņa uz blakus sēdekļa bija parādījusies tāpēc, ka Sergejs bija ostījis gumijas līmi, ko bija veiksmīgi atradis mašīnā. Līmi viņš ostīja, jo bija beidzies šņabis. Vecmāmiņa viņam arī pasmaidīja un turpināja stāstu, par Vinniju Pūku, kas soda visus pagānus Lielajā Mežā, nogriežot viņu ģenitālijas un dedzinot sārtā no pašu spalvas.

Jā. Kā jau nojautāt, viss beidzās labi. Sergejs galā tika laikus un saņēma savu atalgojumu.