Tā nu gadījās...8

Izstāstīšu jums vienu stāstu no dzīves, ne no manas bet tomēr ...stāsts par Anatoliju...un pağirām..
Tad nu vienā rītā Toļiks pamostās ar baigām pağirām, pulkstens pieci no rīta. Kur gan lai dabū uzlāpīties tādā agrumā. Paskatās šis pa logu, kaimiņu mājā gaisma deg un dūmi no skursteņa veļās.
-Laikam kaimiņiene kandžu dzen- nodomā Toļiks.
Daudz nedomājot uzrauj bikses un pa pļavu pāri pie kaimiņienes. Klauvē.
-Iedod kaimiņien uzlāpīties.
Kaumiņienei izrādās Toļiks kā reizi laikā atnācis.
-Protams, sēdi pieskati aparātu, maini dzesētājā ūdeni, bet es uz kūti, divas govis jāalauc un pārējā radība jāpabaro.
Toļiks sēž, uzlāpās, veselība atgriežās. Te nu pienāk laiks pēc ūdens iet, šis aiz mājas uz aku, uzpīpē un ar diviem spaiņiem atpakaļ uz māju, iet iekšā bet tur milicija (tas bija laikos kad vēl milicija bija).
-Tātad kandžu dzenam, jāraksta būs paskaidrojums par visu to kas notiek.
Toļiks sēžas pie galda un raksta, kas gan cits atliek. Uzraksta un dod mentiem. Šie lasa un sejas paliek aizvien garākas un garākas, jo tur rakstīts tā:
Pamostos es agrā rītā, domāju iziešu ārā uzpīpēt, skatos kaimiņienei viss jumts dūmos, iedomājos ka varbūt ugunsgrēks sācies. Paķēru divus spaiņus ar ūdeni un nesos pāri pār pļavu. Skrienu pa durvīm iekšā a tur bla, divi menti kandžu dzen...😀

Un tā viss arī beidzās, īsti nesācies...😉