Kā jau katram īstam vīram dzīves laikā japārbauda veselība un ideālākais veids kā pārbaudīt ir nodot visas nepieciešamās analīzes. Tā arī pienāca man paļauties uz ārsta zināšanam un uz kādu brīdi pārtraukt savu ārstniecisko alus terapiju. Es vados pēc uzraksta uz Tērvetes Senču alus etiķetes, kas vēsta: “Vismaz vienu, bet katru dienu”.
“Tā, uz rītdienu tad atnesiet urīnu un fekālijas priekš analīzēm”, medmāsiņa sakot man iedeva mēģeni kur atnest urīnu. “A kur tad es sūdus lai lieku, avīzē ietinu?”, es apstulbis atbildēju. “Kā jau tas ir iegājies no padomju laikiem, tad visi parasti kakas atnes sērkociņu kastītē”, viņa laipni un smaidīgi atbildēja, tā it kā, tas būtu pašsaprotami un viņa brokastīs ceptu kaku pankūkas.
Nākamās dienas rīts. Vienā rokā mēģene urīnam, bet otrā rokā sērkociņu kastīte sūdiem. Izdomāju sākt ar urīnu, jo tieši kaut kā skatoties uz podā esošo ūdeni sajutu, ka lēnām sāk rasot un drīz sakrāsies un tecēs. Vispirms notecināju mazliet podā, nosmelšu kaitīgās vielas kā aliņam putas. Jūs pat nevarat iedomāties cik ātri piepildās mēģene tajā čurājot. Sekunde un tā jau ir pilna. Urīns kā tāds salūts šaujas tad gaisā. Lai neuzpilētu uz rokām, es atlaidu mēģeni vaļā un tā ar lielu plunkšķi iekrita podā, atgādinot sūdu krišanu. “Bļ*ģ, pateikšu māsiņai ka pazaudēju mēģeni”.
Nākamais plānā bija sērkociņu kastīte. Nespēju iedomāties, kā labāk to izdarīt, tāpēc izdarīju pavisam vienkārši, ieliku sērkociņu kastīti podā un vienkārši dirsu, trāpīs, tŗāpīs nētrāpīs , netrāpīs. Pirmais piegājiens tomēr bija neveiksmīgs. Ne tas, ka tika piedirsta pilna kastīte un to zem sūda nevarēja redzēt, bet tas, ka bija šķidrais, kas saslapināja visu kastīti. Tā būtu piesūkusies ar sūdu konsistenci un palikusi mitra. Tāpēc pēc kāda laika es biju gatavs otram piegājienam, bet šoreiz es dirsu vienkārši podā. Šoreiz bija labs sūds, kā ģimenes ārste teiktu: “Veselīgs sūds”, kā tāda desas šņicele. Tagad darīju prātīgi, vienkārši ar sērkociņu paņēmu un ieliku daļa sūda kastītē. Viss bija galā. Kastīte palika silta kā tikko cepta maize.
Pieturā gaidīju sabiedrisko transportu, lai brauktu uz slimnīcu nodot analīzes. Serkociņu kastīte kabatā bija kā radiators, kas izdala siltumu. Pēkšņi kāds uzsita man pa plecu, pagriezos un tur stāvēja mans vecais studiju biedrs Mārtiņš. “Nu, kā iet vecais kara dirsēj, kas jauns?”. Biju patīkami pārsteigts viņu satikt. Mārtīņš ka jau vienmēr sāka lielīties, ka pēc studiju beigšanas veiksmīgi izveidojis biznesu, kas tagad nes labu peļņu. Bija interesanti klausīties Mārtiņa stāstus, bet tālumā jau redzēju braucam autobusu. “Labs ir, man tūlīt jākāpj iekšā”. Mārtiņš taustījās pa kabatām un tad pavaicāja: “Klau, Tev nav ar ko aizsmēķēt”? Labi zināju, ka man ir, kas kabatā, tāpēc taustījos. “Jā ir, še”. Tikai tad kad Mārtiņš iebāza cigareti zobos un taisīja sērkociņu kastīti vaļā, es sapratu, ka esmu iedevis ne to kastīti, sūdaino kastīti. Viņš neskatoties atvēra un ar pirkstiem iegrābās. “Karamele?”, viņš čukstot sev jautāja un pielika pirkstus pie mutes. Gaisā valdīja neveikls klusuma brīdis. Atbrauca autobuss. “Nu tad lai veicas Tev biznesā”, es noteicu un iekābu autobusā, bet Mārtiņš stāveja apstulbis pieturā, vienā rokā turot sūdaino sērkociņu kastīti, bet otrai bija sūdaini pirksti. “Bļeģ, un sūdi ar vairs nav, pateikšu māsiņai, ka nepīpēju, nebija kur iedirst.”
Nu kur tā var izdomāt, no smiekliem līks var palikt. 
