Šajā rakstā nopietnais par nenopietno
Šodien 1.septembris52
Beidzot tas brīdis ir pienācis, lielākajai daļai liktenīgā nāves stunda ir situsi. Mūsu visi gudrie skolotaji gaida jaunas asinis, un svaigu gaļu, no kuras grib uztaisīt malto gaļu savām pusdienām. Skolotāji gaida mūs savos kabinetos ar ļaunu smaidu vēlēdamies mūs visus vienu pēc otra nožņaugt savās kaulainajās rokās. Tomēr ne visi skolotāji ir gaļēdāji, un ne visi izvēlas tiesāt savus skolēnus, citi labprātāk uzēd pašas grāmatas, jo kā zināms ēdot grāmatas, mēs kļūstam gudrāki.
Zinu , ka lielākajai daļai spoku, šī vasara bija labākā pasaulē. Daži pirmo reizi ieraudzīja, kā rodas jauni kaķēni, citi savukārt ieraudzīja kā viņa kaķēns piedirš mājas stūri, bet visam pienāk pirmā reize. Lielākā daļa tomēr notusējušies tik traki, ka pilnīgi kādam no draugiem izlidojušas protēzes un kādam trāpijušas pa galvu, bet ko darīt? Dažreiz taču vajag atlaist, tā atlaist, ka viens no spokiem pamodies savā bērnības bērnudārzā bez biksēm, es teicu ka neziņošu policijai, bet man likās ka tas bija tas dīvainais čallītis no Imantas
Bet tad acterējos Janku! Ar lielām bailēm paprasīju ko tad šis sastrādājis savā jaukajā vasariņā. Pus pālī viņš centās pateikt loģisku teikumu, vismaz ar diviem vārdiem, tomēr viņam tas neizdevās, viss ko viņš knapi pateica bija sūds... Tomēr sabarojot viņu ar šķobētiem kāpostiņiem, poha lēnām sitās ārā un nu jau viņs runāja kārtīgos, divu vārdu teikumos.
Viņš pastāstīja to, ka paspējis pabūt 2 reizes tvaika ielā, tās pašas divas reizes arī izbēdzis, vienu reizi nokļuvis veco ļaužu pancionātā, kur uz divām dienām strādājis par pavāru, iekšā metot turpat pie kājām nosprāgušās žurkas un prusakus, vēl viņš bija paspējis aizbraukt uz Kazahstānu apciemot savu omīti, kas viņam gandrīz ielaida svinu miesā, kad viņš pus pālī klauvēja pie durvīm.
Tad, kā vienmēr, gadu pēc gada, mūžu pēc mūža, vienmēr pienāks pirmais septembris. Un kā vienmēr skolotāja, pieliks savu pakaļu man pie sejas tik tuvu, ka es varēšu aplūkot viņas resno zarnu 3 Dimensijās. Tomēr nē, tas vēl nav viss, vienu dienu pienāks tas brīdis, kad es būšu tik ļoti pāršņaucies miltus, ka bezspēkā atslēgšos un sava cietā drauga - skolas sola, bet kad atvēršu acis, uz tāfeles būs 142 matemātikas formulas, kuras visas rīt būs jāzin no galvas, kā jau katru mīļu dienu. Es dzīvoju priekš formulām. Bet es tikai nosmīnu un lēnām izvelku no kabatas Dobeles dzirnavnieka miltus un iešņaucu nāsī. No tā brīža šis spoks manīts tvaika ielas apaļās istabas stūrī.
Paldies, ka izlasīju un veiksmīgu Tev pirmo septembri draugs ;D