Mana ēst gatavošana sākās sen, sen, Dzīvojām lauku mājās, viss kā vajag, gotiņa, vistiņas, cūciņas, vienvārdsakot, viss! Mana mamma bija strādniece un atstāja mūs pieskatīt vecvecmammai. Kā jau ierasts, viņa vecs cilvēks būdams vienas 3 stundas gulēja diendusu. Mēs es māšuku (toreiz viņai bija 4, man 5) sagribējām cept kūku. Recepti paņēmām, a tur stāv rakstīts, 3/4 paciņas sviesta. Mums ome sataisīja riktigas sviesta pikas kādu 1/2 kg, katru un salika ledusskapi un ta mēs domājam, ka tas ir 3, vai 4 paciņas, drošības labad pielikām 4, ja nu pa maz, Ta, ka bišķi sapratām, ka kauktas nogājis greizi, mammas mikla bija pa mitru un vijīgu, neko krāsnī iekšā, pat pulksteni vaktējam, bet kad izvilkām pēc 30 min. ara ... kūka peldēja sviesta. Pērienu gan nedabūjam, bet vel tagad, kad ķeros pie jauniem ēdieniem man šito atgādina. Mūsu ģimenē ir teiciens, ja cūku nebarosi galu nedabūsi, bet ja pārbarosi, ne tik! No ta laika es šo teicienu vienmēr atminu! Gadu 30 atpakaļ trīsreiz nedēļā gāju pie kaimiņiem pirkt pienu. Saimniecei divas meitas (protams, jaunas un smukas!). A es tikko no armijas... Nu, tipa veselīgs dzīvesveids, sports, "moraļno ustoičiv, poļitičesķi gramoten"... Redzu, dāmas sāka cīņu: kurai tiks?
Piektdienas vakarā viena saka: "Mums te jaunie kartupelīši sautējas, ar cūku ribiņām. Nāc, pagaršo!" Otra auksti piebilst: "Pēc MANAS receptes!". Man tas ceļš neiet caur vēderu, bet pat etiķis ir salds, ja par velti...
Un te atskan spēcīgs sprādziens, virtuves logs ar runci un puķupodiem lido pa gaisu, bet ABAS jaunsaimnieces no bailēm ieķērās manī... Un nelaiž... Tomēr gāju virtuvē... Sienas bagātīgi izrotātas ar kartupeļu masu, ribiņas pielipa pie griestiem. Lai ātrāk tiktu pie romantiskām vakariņām, "siržu lauzējas" uzlika uz "skorovarkas" vārsta gaļas āmuru...
P.S. Kafija tajos laikos bija liels deficīts, dzeram Gruzijas tēju... Pārlasīju smieklīgos atgadījumus un pēkšņi atcerējos vecum vecu gadījumu, kā gāja manai vīramātei, pēc tautības baltkrievietei, bet gadus 40 nodzīvojušai Latvijā. Vīru es jau biju pieradinājusi pie žāvēta speķa, butēm, reņģēm utt., bet vīratēvam labāk garšoja sālīts speķis, bet zivis kaltētas. Tad nu mana vīramāte nopirka butītes, iztīrīja ( jeb izkāva, kā to saka pie mums Ventiņos), apsālīja un, savērusi uz aukliņas, rūpīgi apsegusi ar marlīti, lai netiktu klāt mušas, izkāra uz balkona uz pāris dienām, bet pēc tam pārnesa uz virtuvi, lai virs plīts nokaltētu līdz galam. Tā, nu vienu dienu ierodamies pie viņiem ciemos un satiekam vīramāti nākam no veikala. Jāsaka, viņa man bija ļoti, ļoti sirsnīga un laba. Viņa priecīgi saka - nu, re, tūlīt jūs pabarošu, jo jūs, tieši no darba nākdami, droši vien esat izsalkuši. Man, kā reizi, lielais katls ar skābu kāpostu zupu vārās. Atverot dzīvokļa durvis, tā smarža likās kaut kāda nesaprotama. Jā, aukla ar butēm pārtrūkusi un butītes vārās zupā. Man bija tāds gadījums - es esmu darbā noslogota sieviete, un mana meita ir sākusi gatavot ēdienu pati no agras bērnības. Gadu 10 viņai bija toreiz. Izdomājām - cepsim pīrādziņus vakarā, bet pa dienu meita uztaisīs rauga mīklu. Darbā atskan telefona zvans - mammu, es pielēju 2 glāzes ūdens 1 glāzes vietā... ko tagad darīt? Nosmējos, un teicu, lai pieliek arī pārejās sastāvdaļas 2x vairāk. Darbabiedriem lielais brīnums - tava mazā meitiņa taisa rauga mīklu? Tas taču ir briesmīgi grūti...
Nākamais zvans bija pēc ~ stundas - mammu, ārprāts, tā mīkla kāpj ārā no lielās bļodas, lielākas mums mājās vairs nav... :)))))
Teicu, lai noliek vēsumā...
Atnāku mājās - nu moins, tik daudz rauga mīklas vienkopus nekad dzīvē nebiju savās mājās redzējusi :))))))) cepām visu vakaru, vienalga visu nepieveicām :) un ēdām pēc tam veselu nedēļu gandrīz tikai pīrāgus vien :))))))) Baigi labie bija sanākuši :) Ja jau te par kūpināšanu, tad man arī nāk prātā viens smieklīgs gadījums. Pie mums Ventiņos daudzi mājās kūpina zivis. Cietžāvētās butes vien ko vērtas. Tā nu reiz mans vīrs izdomā, ka mums arī vajadzētu nožāvēt. Domāts - darīts. Apsālīja butes, savēra uz iesmiņiem un, uz priekšu. Pēc laika iet abi ar divgadīgo dēliņu pārbaudīt, kā ar dūmiem, kā ar malku. Atvēra durvis, bet tur... visas nokritušas zemē, tikai divas vēl karājas. Uguns par karstu bijusi. Dēliņš, tēvu mierināt gribēdams, priecīgi sauc - re, cik labi, divas palikušas, tieši priekš mums abiem.
Butes jau puslīdz saglāba, nomazgāja no pelniem, nosusināja, iesmus izdūra tieši pa vidu un, kā tādas zivis sauc mūsu pusē, kuriņi sanāca labu labie. Bet tas teiciens, re, cik labi, divi palikuši - tieši priekš mums abiem, mūsu ģimenē tagad ir jau par folkloru palicis. Man gan nebija smieklīgi, bet draudzene smējās, vēderu turēdama...
Tas bija vēl senajos krievu laikos. Draudzenei uz dzimšanas dienu vīra radi no Sočiem bija sasūtījuši turienes gardumus. Pagaršoju gan sīksīkas marinētas celmenītes, gan milzumlielus turienes lazdu riekstus, bet visvairāk man sakārojās lāceņu ievārījumu, ko biju ēdusi tikai bērnībā. Oranžās odziņas tik apetītelīgas. Un, šķiet, lielākas, kā omes ievārījumam. Iebraucu burkā ne jau ar tējkaroti. Ēdamkarote ar kaudzi. Bet tie bija ikri...
Tā nu es ikrus neēdu vēl līdz šai dienai. Šis atgadījums notika ar manu vecmammu nesenā pagātnē. Kārtējās cūku bēres, svaiga gaļa un izēšanās... Bija paredzēts arī kaut kas īpašs - pildīts cūkas kuņģis. Tā nu viņa sastūma putru kuņģī (cūkas kuņģī:), aizsēja to un lika krāsnī. Krāsns durvis atradās tieši pretim lielajam virtuves dīvānam. Kā jau cūku bērēs, bija sanākuši kaimiņi un sabraukuši radi. Ciemiņi sasēdās uz dīvāna un gaidīja mielastu. Valdīja brīnišķīga gaisotne. Līdz brīdim, kad atskanēja blīkšķis un krāsns durvis atsprāga vaļā... un putra vēlās pāri dīvānam, savā ceļā notašķīdama visus ciemiņus!
Varat paši iedomāties, kā tas izskatījās! Diemžēl vecmamma nebija iedomājusies, ka pirms cepšanas kuņģī jāizdur caurumi... Šis atgadījums notika gadus 20-25 atpakaļ. Mans un mammas dzīvoklis atradās vienā kāpņutelpā. Biju nopirkusi importa metāla kārbiņu ar tomātu pastu (kāds prieks TAJOS laikos), bet man, kā jaunai saimniecei nebija konservu atveramais nazis. Nu ko, gāju ar savu bundžiņu pie mammas. Mamma istabā skatījās televizoru un teica, lai paņemu konservu griežamo virtuves atvilktnē. Noliku bundžiņu uz galda un dūru nazi vākā. Uh !!! Pa izdurto caurumiņu izšāvās sarkana strūkla. Nepārspīlēju, bet noķēpāti bija pat griesti. Pie tam, mamma tikai kādu nedēļu atpakaļ bija izremontējusi virtuvi un, kā modē bija tolaik, nobalsinājusi griestus. Lai nesarūgtinātu mammu, klusītēm ņēmu lupatiņu un mazgāju, mazgāju, mazgāju. Labi, ka filma vai pārraide izrādījās interesanta, un mamma tikai pāris reižu pajautāja - nu, vai attaisīji ? Vienos Ziemassvētkos bija uzaicināti radi ciemos (daudz radu!). Vēl uzzvanījām , vai šie būs ciemos. Būšot sešos klāt. Visu dienu no agra rīta cepām, šmorējām un griezām... Galds jau saklāts, kartupeļi vārās, nupat jau jābūt viesiem klāt... Gaidot atkorķējam vienu pudeli, otru... Pulktens jau septiņi, bet ciemiņu vēl nav! Zvanam vēlreiz- kur šie tā kavējas? Kā kavējas?- nekur nekavējas- rīt sešos būšot klāt!:))) Vecā gada vakarā pagatavoju dažādus garšīgus salātus. Mierīgā garā, pa bļodai nesu uz otro stāvu, kur bija saklāts svētku galds. Nonāku pēc kārtējās salātu bļodas un skatos, -bļoda tukša, bet mans lielais suns, zelta retvīrers ,gardi paēdis:))).Vienkārši viņš sabijās, ka viesi tam neko neatstās:):):) Tas bija vēl senajos padomju laikos, kad retu reizi varēja nopirkt Polijā ražotos saldētos dārzeņus un augļus. Paciņas toreiz nebija ar tik smukām bildītēm kā tagad, bet tādas caurspīdīgas, labākajā gadījumā ar kādu uzdrukātu tekstu. Mana draudzene (nesen precējusies un ar visai vājām zināšanām kulinārijā) bija dabūjusi saldētas zaļās pupiņu pākstis un gudroja, kā tās pagatavot. Izlasīja pamācību uz paciņas - tur rakstīts, ka var gatavot kompotu, pat vēl laikam paskaidrots, kā. Kā mēs vēlāk secinājām, acīmredzot tur, kur tās paciņas pildīja, cilvēki bija kļūdījušies un pupiņu pākstis sapildījuši kaut kādām ogām domātā paciņā. Bet kompots tika izvārīts, un draudzenes vīrs pat bija teicis, ka gluži garšīgs esot...
Galjas kuupinaashana, kaa visiem zinaams, ir smalks process. taa nu es viendien nokuupinaaju smalki, apluukoju, ka viss kaartiibaa, kuupinaatavas durvitinjas ciet un liekos ar tiiru sirdsapzinju duunu peelii, tak, kur gadiijies, kur ne, atnaak arii mans bruutgaans, taads aizdomiigi peec duumiem smarzhojoshs...prasu :"kur biji?"...ai, esot veel vienu kurtuviiti (PILNU!!!!) piemetis, lai galjinja smukaak nozhaaveejoties...visu nakti mociijos baisos murgos un priekshnojautaas.
No riita - atveru kuupinaatavas durvis - AHA! ...uz kocinjiem tikai strikjiishi vien karaajas...nenormaali seeriigs skats, es jums teikshu :))))
Paarveertos sejaa(kaa man veelaak staastiija), un mazduushiigi aizsitu durtinjas atkal ciet. Kad domaas jau visu gliito bekoninju biju norakstiijusi zaudeejumos, tomeer saduushojos un gaaju apluukot, kas tad iisti veel glaabjams. Nekas traks jau nebij - galjas gabalinji tikai nobraukushi no strikjiishiem un turpat uz sieta lejaa atduseejaas, taadi pusizcepti. Noeedaam.
Es te atcereejos, kaa reiz ar maasinju noleemaam vaariit olas, atnaakushas no skolas. Sagribeejaas olmaiziites. Tad nu uzlikaam taas 2 olas vaariities (nebija jau pirmaa reize!) un pieseedaam paskatiities tv. Attapaamies tikai tad, kad virtuvee atskaneeja spraadziens. Abas (vienas maajaas) satruukaamies ne pa jokam un izboliitaam aciim viena uz otru luukojaamies. Sanjeemushas visu drosmi aizgaajaam uz virtuvi, kur pa skaistajaam fliizeem un baltajiem griestiem bija izsmeereetas olas. Nu ja, uudens izvaariijies un olas karstumaa uzspraagushas, kameer mees tv aizskatiijushaas.
