Slimās un perversās pasakas83

Visi jau zina saturu: Sarkangalvīte ar pilnu grozu ar bulkām un pārīti aiz krūštura dodas pie savas vecmammas, kura nezin kāpēc dzīvo dziļākajā, dziļākajā, ahūnākajā mežā. Pa ceļam Sarkangalvīte satiek mistiski runājošu vilku, kuram izpļāpā, uz kurieni dodas. Vilks grib Sarkangalvītes bulkas, aizskrien pa priekšu, aprija vecmāti, uzmet viņas humpalštāti un liekas vecmammas gultā. Kad ierodas Sarkangalvīte, viņa redz, ka vecmāte ir pārvērtusies par totālu kropli, bet nesaprot, ka tiek muļķota. Par laimi garām iet mednieks, kurš galu galā izglābj pasauli. Patiesībā šo pasaku pat nevajadzētu ļaut bērniem lasīt, jo tā ir pārpildīta ar kanibālismu un, nedod Dievs, starpsugu seksuālo tieksmi, jo vilks speciāli palika gultā, lai ievilktu tur Sarkangalvīti. Viņa bija tik skaista, ka viņš būtu gatavs apēst meiteni. Fuj.

Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Saturu neatstāstīšu, visiem tas jau galvā sēž. Pievērsīšos tikai lietām, kāpēc šo pasaku nevajadzētu radīt bērniem. Tā ir pilna ar pedofīlismu, vardarbību, kanibālismu un ko tik vēl nē. Ja atmiņa neviļ, tad Sniegbaltītei bija pavisam maz gadu, jo nekur nebija minēts, ka viņai ir pase vai autovadītāja tiesības. Tad kāpēc tie septiņi rūķi viņu tik ļoti vilināja apgulties gultiņā un tad vēroja viņu miegā? Māte vispār pret izlietni atsitusies kanibāliste. Ja atceramies, viņa aizsūtīja kaut kādu savu cilvēku, lai tas Sniegbaltītei izgriež sirdi un aiznes viņai, lai varētu sirdi apēst. Tad vēl saindētais ābols. Vot no šādām pasakām arī izaug visādi Ļitvinovu indētāji. Slimi un perversi.