Skaists vasaras vakars, apmēram seši vakarā. Es pamodos no tā, ka mans suns laizīja man seju un klusi smilkstēja, Iepriekšējā dienā bija kaut kāds tusiņš, kurā tika lietots alkohols ar dzīvību nesavienojamos daudzumos. Es atvēru acis, suns turpināja iesākto. Man bija vieglas, tikko jūtamas paģiras.
Shit happens jeb kā pārkrāsot suni7
Puse ķermeņa bija stīva no gulēšanas kaut kādā nedabiskā pozā. Pēc suņa acīm es sapratu, ka, ja tuvāko piecu minūšu laikā neizvedīšu viņu pastaigāties, tad pilnīgai dzīves laimei te vēl sāks smirdēt pēc suņa sūdiem.
Sagrābstīju džinsa jaku un izvēlos uz ielas.
Aizklenerēju līdz mazajai bodītei ielas stūrī un nopirku pāris pudeles alus., no kurām vienu momentā iznīcināju. Dzīve sāka nokārtoties. Nolēmām doties līdz piepilsētas mežiņam. Tas ir pārdesmit minūšu attālumā no manām mājām. Eju, suņi, cilvēki, vakars, silts
Vai nu iedarbojās aliņš, vai kaut kas no vakardienas uzkodām, bet vēderā kaut kas saviļņojās, radās spiediens un lēniņām pieauga. Vienīgā vieta, pa kuru tas viss varēja tikt laukā bija mana pakaļa. Auksti sviedri momenrā pārklāja visu manu muguru. Mana pakaļa man pavaicāja: "Nu kā, varbūt pakakāsim? "
Bet tad vilnis noskrēja un kaut kur pazuda, Pat muļķim skaidrs, ka jāiet mājās. Bet no otras puses- viss pārgāja, paģiras nejūtas, dzīve ir brīnišķīga! Un atgriezties manā vecpuiša migā, kur valda tusiņa atstātais bardaks, diez ko negribas. Tāpēc es atspiedos pret koku un uzsmēķēju. Otrais vilnis nāca kā taifūns. Asi, vareni tas centās izgrūst visu ārā. Jau otro reizi tovakar es pārklājos aukstiem sviedriem. Es ne tikai vienkārši gribēju dirst- man bija skaidrs, ka, vai nu tūlīt izdirsīšos, vai vajadzēs ar kaut ko aizkorķēt pakaļu. Bet arī otrais vilnis klusītēm norima. Es nolēmu izsmēķēt vēl vienu cigareti- ļoti negribējās redzēt trauku kaudzi izlietnē- un padomāju, ka jāiet tomēr būs uz māju pusi. Suns mierīgi grauza nūju, otra alus pudele tīkami nospieda kabaatu.
Trešais vilnis atnāca kā cunami. Pakaļa vairs neko nelūdza- viņa vienkārši paziņoja :Vot tagad es DIRSĪŠU!"
Man gandrīz acis izlīda mo orbītām, Ar titāniskiem pūliņiem saspiedu pakaļas puslodes kopā, piespiedis ceļus vienu pie otra, es sapratu, ka man ir trīs- četras minūtes. Pieknaģēju sunim pavadu un metos. pašķidra aveņu pudura virzienā, lādēdams pilsētas tēvus, kuri nebija varējuši izdomāt neko gudrāku, kā likt bezdarbniekiem izcirst krūmus.. Pametu acis uz suni, kurš gandrīz lidoja pa gaisu, ar ķepām neskarot zemi, un viņa acīs bija mēms pārmetums "Varbūt, saimniek, nevajag tik ātri skriet?"
Spiediens pakaļā pa to laiku bija sasniedis jaudīgus apmērus. Man jau bija viss vienalga, Biju gatavs dirst tur, kur stāvu. Vienīgais, kas mani bremzēja, bija labas audzināšanas atliekas. Krekls jau lipa pie muguras. Spēki sāka mani pamest. Es jau garā redzēju, ka pakaļa sāk atvērties. Saprāts pazuda. Palika tikai mežonīgi instimkti. Un beidzot ilgotais avenāju puduris bija klāt.
Bikses pašas noslīdēja uz leju, dvēsele gavilēja par gaidamo atvieglojumu.
- Ai, kāds te jaukumiņš!
Tieši manā virzienā devās burvīga, gaišmataina sieviešu dzimuma būtne, kuru pavadīja franču buldogs. Man bija divi varianti- sekundes laikā uzraut bikses un piešķirt sev pieklājīgu izskatu vai...vispār mana pakaļa vēl bija procesā, tapēc nebija nekāda "vai"
Atlika tēlot, ka esmu tāpat vien notupies. uzmetu sev uz ceļiem jaku un turpinaju iesākto.
-Jums ir puika vai meitene? Es aizmirsu mājās brilles, tāpēc slikti redzu- vaicāja meitene, virzoties uz manu pusi.
- Man ir pu-u-uika- izspiedu no sevis. Mana pakaļa turpināja dzīvot no manis neatkarīgu dzīvi. Ir izmisīgi tupēt skaistas meitenes priekšā un tēlot, ka dari to vienkārši tāpat- vēl tagad, to atceroties, gandrīz raudāt gribas.
Mans suns dzīvespriecīgi rotaļājās ar buldoga meiteni Bitīti. (nu kā var nosaukt buldogu tik idiotiskā vārdā?
- Iedomājieties, mēs tikai nesen pārcēlāmies uz šejieni, mēs šeit nevienu nepazīstam...
Pagaidi tikai, beigšu dirst, un tad ar tevi iepazīsos pa īstam, padomāju.
Bet tobrīd mana pakaļa vēl turpināja izvirdumus. Mēs runājam jau minūres piecas. Man jau bija notirpušas kājas.Kaut tikai viņa nevirzītos vēl tuvāk, citādi viņa ieraudzīs manu pliko pakaļu ...un vēl kaut ko.
- Jūs arī izstādēs piedalāties?
- Piedal-ā-ā-āmies..."- nostenēju.
- Ak, ck interesanti! čivināja blondīnīte, mirksķinot actiņas
Vāks, tas ir vienkārši vāks! Es diršu simpātiskas meitenes priekšā un stāstu viņai par piedalīšanos izstādēs!
Viņa stāsta par Bitītes izstāžu pieredzi, par to, kā viņa viņu baro, bet es kājas vispār vairs nejūtu. .
- Mani sauc Baiba, bet jūs kā?
- Pē-ē-ēteris- nostenēju, bet mana pakaļa bija nolēmusi galīgi visu sabojāt.
- Mēs ejam pastaigāties no rīta sešos un vakarā sepiņos. Ai, skatieties, cil jauki mūsu sunīši spēlējas, pierakstiet manu telefonu, staigāsim kopā, labi? izdvesa Baibiņa.
izvilku no jakas kabatas telefonu un saku ievadīt numuru. Tas ir ārprāts, iepazīties ar meiteni diršot. Mana pakaļa izdvesa sevišķi baigu skaņu. Varbūt ka Baibiņa neko nesaprata, bet Bitīte saprata visu pilnīgi pareizi un devās tieši manas pakaļas virzienā. Mans nelietis gulēja un grauza koka zaru
Jutu, ka Bitīte osta manu pakaļu. Viņas saimniece turpināja tarkšķēt par suņu audzināšanu, vairošanu un izstādēm. Es gandrīz vai raudāju. Un tad idilli pārtrauca mana pakaļa. Nāca īsts devītais vilnis. man liekas, ka no manis izlidoja kilogrami divi.Bitīte dīvaini ierukšķējās un apklusa.
Es pat vairs nesvīdu, es biju sastindzis ledū.
- Bitīt, Bitīt, nāc šurp! satraucās Baibiņa.
Bitīte devās uz prieksu dīvainā gaitā, uzduroties celmiem un kokiem. Pie tam viņa kaut kā jocīgi klepoja un šņākuļoja. Kad es ieraudzīju Bitīti, es sapratu, ka mans iepriekšējais satraukums par notiekošo bija tikai sīkumi. Es biju pilnība apdirsis Bitīti no galvas līdz kājām. Tā bija viena vienīga sūdu pika uz buldoga kājiņām. Tev, Baibiņ, bija balts sunītis? Tagad tev ir brūns. Tu esi aizmirsusi mājās brilles. Kāda tagad ir loģisla rīcība? Pareizi, paņemt sunīti rokās, lai noteiktu cēloni dīvainajām pārmaiņām viņa izskatā.
Pankūka, Baibiņa bija teicama volejboliste.