Sēņu diena.
Bija saulains pusdienlaiks un Bārnijs piesēdis saulainā nokalnītē laiski ārdīja trūdoša koka koksni ar saviem garajiem lāča nagiem. Klusa un mierīga diena mežā, tikai mazie dziedātājputni trokšņoja krūmos un koku lapotnē. Lācis ik pa laikam atradis pa kādam gaļīgam tārpam to aplūkoja un satvēris ar nagiem notiesāja kā tādu delikatesi.
Antons, savukārt, pusmūža bezdarbnieks, bija devies mežā, lai salasītu kādas sēnes vakariņām. Par cik ar līdzekļiem bija trūcīgi un darbu, jau ilgu laiku neizdevās atrast, nācās iztikt no tā ko pats izaudzēja piemāja dārzā un ko izdevās atrast, salasīt mežā.
Tā nu gadījās ka šie abi personāži satikās. Ne gluži aci pret aci, bet satikās.
Lācis bija atradis kārtējo tārpu un ceļot to pie mutes viņa ķepa sastinga pusceļā līdz mutei, ieraugot pa meža taku ejošo cilvēku. Parasti tādos gadījumos viņš izvēlējās palikt nemanīts, cik vien tas iespējams, bet šoreiz sagribējās ieviest nedaudz jautrības laiskajā meža dzīvē. Pielaidis sēņotāju tuvāk Bārnijs lēnām sakustējās un devās cilvēka virzienā. Antons, savukārt, iegrimis domās par šo un to, un to, ka sēņu maz, un to kur varētu aizlienēt litru krutkas līdz pabalsta dienai, ne uzreiz pamanīja tuvojošos zvēru. Tikai tad kad lūza sauss zars, zem lāča ķepām, tikai dažu metru attālumā, viņš paskatījās sānus un sastinga šausmās. Lācis pasmaidīja, iekšēji, ārēji tas mazliet izskatījās pēc zobgalīga smīna. Nometis grozu zemē, un krampjaini satvēris nelielā sēņu naža spalu Antons izdvesa dīvainu, spalgu skaņu, kas atgādināja meitieša bļāvienu, kad tā ierauga peli vai zirnekli. Daudz nedomājot viņš metās bēgt pa taciņu uz priekšu, juzdams kā vēders sagriežas un pasprūk skaļš purkšķis. –Cerams tikai nopirdos... - , nomurmināja Antons un deva kājām ziņu. Lācis to vien bija gaidījis un metās nopakaļ, jautrība varēja sākties. Bārnija sajūsma auga ar katru metru. To gan nedaudz pabojāja ieelpotais pirmdiena mākonis, tikai skaļi nošķaudījies viņš turpināja pakaļdzīšanos, tas bija tik jautri.
Spēku samērs acīmredzami nebija vienlīdzīgs un lācim nācās skriet ar pus jaudu, lai patiešām nenoķertu sēņotāju. Viņš izvēlējās skriet te pa vienu pusi takas te pa otru laužot sausos egles zarus un draudīgi sašūpinot krūmu lapotni. Pa brīžam vīrietis palaida pa kādam smirdīgam gāzes mākonim, tādos gadījumos lācis nekavējoties mainīja pakaļdzīšanās maršrutu, jo labi atcerējās pirmīt ieelpotās briesmas.
Skriešanās turpinājās vienu labu pusstundu līdz viņu ceļu aizšķērsoja neliela, lēna upīte. Lāci to labi pazina un zināja, ka reti kur tā ir dziļāka par metru, bet vīrietis tik tālu mežā bija pirmo reiz un tumšais ūdens neļāva nojaust upītes patieso dziļumu. Rupji nolamājies viņš metās skriet gar upīti. Lācis par to tikai šķelmīgi pasmīnēja, palaida skaļu atraugu un turpināja maratonu. Neierastās fiziskās aktivitātes bija sašūpojušas zarnas dēļ kā izdalījās atrauga un paaugstinājušas asinsspiedienu, tas savukārt lika sajusties jaunam, mundram un visvarenam.
Maratona posms gar upīti nebija pārāk garš, jo drīzumā Antons ieraudzīja pavasara ūdeņu sanestu koku tādu kā dambi šķērsām pār upi. Likās, ka pa to viņam viegli izdosies šķērsot ūdeni, un kas zin’ zvērs varbūt nesekotu. Bārnijs no ūdens nebijās , viņš nolēma piestāt un atpūsties, kamēr sēņotājs kāpelē pa koku stumbriem. Nervozi un haotiski Antons rāpās pa dambi līdz paslīdēja un labā kāja ieslīdēja starp kokiem. Pūloties iespējami ātri atbrīvot kāju viņš sakustināja koku krāvumu un kāja tika iespiesta kā spīlēs.
Pēc sāpju kliedziena un lamu vārdu plūsmas lācis nojauta, kas notika, bet nolēma pagaidīt, pavērot kas būs tālāk. Nosēdies uz savas ideāli milzīgās, spalvainās pakaļas zvērs blenza uz cilvēku domādams par to, ka jautrība laikam takš jau , ka beidzās.
Tā viņi nosēdēja blenžot viens uz otru, „vien’ lab’ pus’ stund’ ”, kā mēdz teikt Antona dzimtajā pusē. Lācis jau bija apgūlies joprojām gaidot kas notiks tālāk. Vīrietis atguvis normālu elpošanu ar prieku konstatēja, ka par brīnumu pašam sev tiešām nav aptaisījies skrienot. Bet kāju nekādi neizdevās atbrīvot.
Bārnijam palika garlaicīgi un viņš nolēma doties prom, bet pirms aiziet uzmeta vērtējošu skatu koku sanesumam , veica galvā dažus aprēķinus , tad uzkāpa uz dambja ar abām ķepām sagrāba vainīgo koka stumbru, pacēla. Vienā mirklī vīrieša kāja bija atbrīvota un klibodams tas pārrāpās otrā krastā. Lācis pagrieza muguru un devās prom, luste skriet bija pagaisusi. Kopš cirka laikiem, kur lācim tika iedota iesauka Bārnijs, viņam vel nebija bijis tik jautri jau sen.
Antons noskatījies kā zvērs dodas prom arī devās mājup, kāja stipri sāpēja tāpēc neklibot nebija iespējams. Par brīnumu rokā vel bija nazis, ar to izdevās pagatavot improvizētu spieķi, lai varētu vienkāršāk un ātrāk pārvietoties.
Vakarpusē nonācis ciemā Antons nolēma nevienam nestāstīt par savu apkaunojošo mukšanu un neticamo lāča palīdzību bezizejas situācijā. Uz ziņkārīgo kaimiņu jautājumiem par saburzīto paskatu viņš atkratījās stāstot, ka apmaldījies, līdis pāri upei un iekritis tajā. Ja ziņa par lāci mežā nonāktu mednieku ausīs, zvēra dzīves garums strauji saīsinātos.
