Kārtējo reizi nīkstot savā ofisā un lasot muļķības internetā aiz bezdarbības, iedomājos, ka varētu padarīt arī ko lietderīgāku. Galu galā, kādu brīdi nekas nav uzskribelēts, un negribētos taču, lai mans asais prāts un veiklie pirksti atrofētos no bezdarbības. Tā nu gadījās, ka atmiņā atausa kāds interesants notikums no pagātnes, par kuru šoreiz jums arī pastāstīšu, godātais lasītāj.
Tas notika tālajā 2006. gadā, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Par pirmo varu droši apgalvot, ka tā ir taisnība – tajā laikā par vegāniem ļaudis neko daudz nezināja, un tie nedaudzie, kas arī nojauta, kas tas ir par zvēru, parasti uzskatīja viņus par lohiem, izdzēsa to tālruņa numurus un pārtrauca komunicēt vispār. Par hipsteriem arī neviens neko dzirdējis nebija... Elementāra loģika – varbūt zāle arī zaļāka nebija pati par sevi, bet vienkārši visādi pidarasi to tonnām nerija, uzskatīdami, ka tas ir, pizģec ku veselīgi, zaļi, true, utt., utt., kā rezultātā zāles vienkārši fiziski bija vairāk. Par debesu zilumu - nu, tā gan ir tikai metafora labai dzīvei, kad kredītus svieda pakaļ, algas bija lielas, un tādi glumi afēristi kā es, pelnīja lielu piķi, dibinot būvfirmas, kuras gan lielākajā vairumā gadījumu, pēc kāda gada bankrotēja.
Bet ķersimies pie lietas. Biju ar moci aizbraucis pie kādas draudzenes, kura, lai gan mani bija pasūtījusi nahuj jau pāris mēnešus atpakaļ, jo man, kunga prātā esot, likās lieliska ideja iegādāties dildo, to piestiprināt pie atskaldāmā āmura uzgaļa vietā, un šādu dāvanu pasniegt viņai dzimšanas dienā. Toties viņas tēvs man smejoties bija paspiedis roku par lielisko joku. Es pieļauju, ka, ja es viņa meitai būtu vienkārši uzdāvinājis dildo, būtu dabūjis pa seju, bet tā kā Makita perfis ir diezgan padārgs un saimniecībā noderīgs, tad jaunkundzes tēvs samāksloti pasmējās par manu jēlo joku.
Tas, ka man bija labas attiecības ar dāmas tēvu, un arī visi viņas draugi mani ļoti cienīja, jo mēdzu dzērumā darīt stulbas lietas, ko citi , normāli, cilvēki vienkārši tāda vai citāda iemesla dēļ neatļautos izdarīt un viņiem tas likās dikti jautri, arī bija galvenais iemesls, kādēļ tiku regulāri ielūgts uz dažādām ballītēm savas bijušās mājā. Arī šoreiz es uz šašliku vakaru tiku ielūgts, ne jau tādēļ, ka viņai tas patika, bet sabiedrības spiediena rezultātā, tā teikt.
Vakara gaitā es viesus izklaidēju ar nepiedienīgām dziesmām un rupjiem jokiem, līdz pēkšņi sajutos diezgan noguris. Tam par iemeslu varēja būt izdzertais ruma un alus daudzums, kaut īsti pārliecināts par to neesmu. Tā nu atvadījos no pārējiem, un devos uz mājas otrajā stāvā esošo guļamistabu.
Jau laidos snaudā, kad pēkšņi pa istabas durvīm ievēlās kāda ļoti sareibusi jauna meitene. „Bļe,” pie sevis īgni nodomāju,”huj tagad pagulēšu....” Un mans pareģojums izrādījās pareizs. „Klau, tev ir mocis! Baigi forši! Kas par marku? Es gan no močiem neko daudz nesaprotu,” viņa kautrīgi iesāka. Jau vakara gaitā biju pamanījis, ka šī aitiņa uz mani skatās kā trekna feministe uz čipsu paku. Meitene jau tīri smuka, tik drausmīgi stulba. Citā situācijā būtu viņu vienkārši izdrāzis, bet kā reiz teica Šekspīrs – alkohols uzdzen gribēšanu, bet atņem varēšanu. Jāpiebilst, ka tobrīd man nebija ne viena ne otra, tādēļ prātā apsvēru turpmākās rīcības variantus. Mēle niezēja viņu pasūtīt dirst, bet kā jau minēju, meitene bija tā neko, un tas atņemtu man izredzes šamo papļeckāt kādā citā dienā, tādēl lakoniski atbildēju „Yamaha”. „O, manam mazajam brālim ir Yamaha sintezators! Tā ir tā pati firma? Klau, vai rīt mani pavizināsi?” atkal ieslēdzās megamikss. Tomēr doma šo princesi nākamajā dienā aizvest uz kādu klusāku vietu pie ezera un padrātēt, lika kaut nedaudz ievērot pieklājības normas. „Nu labi, kā būtu rīt? Šodien nevaru, esmu dzēris,” es atrunājos, kaut parasti man tas braukt nekad nebija traucējis, „bet tagad gan, dārgā, es vēlētos nedaudz atgulties”. „Jā, noteikti!” viņa iespiedzās, un pēc mirkļa jau bija apsēdusies uz dīvāna, un paņēmusi manu galvu sev klēpī. Tā kā viņas muldēšana mani iemidzināja, neprotestēju. „Man patīk tavi mati, ar kādu šampūnu tu tos mazgā?” viņa jautāja, slidinot caur tiem pirkstus. „Schwarzkopf,” pusmiegā nošļupstēju.
Nākamajā dienā aizbraucām līdz Ķīšezeram, kur turpat pludmalē arī nopisāmies. Teikšu atklāti, nebija slikti. Diemžēl otrais randiņš man tā arī nesanāca, jo, zālē kopojoties, viņai pakaļu sadzēla skudras. Kā jau minēju, meitene bija diezgan stulba, tādēļ pie šī incidenta vainoja mani. „Neesi jau vienīgā zivtiņa manā pīļu dīķī,” nodomāju, apsegloju savu Yamahu, un, kreiso vidējo pirkstu demonstrējot pārsteigtās dāmas virzienā, nosmaidīju un devos mājup.
