Gaiši cirtaini mati līdz pleciem, spalvains iesvīdis grudaks, sešpaka uz vēdera, džinsa bikses ar pieskaņotiem kovboja zābakiem un tumši brūnas ādas kovboja cepure ar iešūtu uzrakstu „Bad ass”. Tas nebija kādas vesterna filmas galvenais varonis. Tas bija Arvis, katras ciemata meitenes sapnis. Meitenes ejot viņam garām vienmēr sarka un viņām uzmetās zosāda, kas sacēla augšā pat visīsākos ķermeņa matiņus, bet kad jau paiets varens gabals garām tad viņas vienmēr iekliedzās: „Arvi, Arvi, es Tevi mīlu”. Arvis tik pasmaidīja un nomurmināja: „Muļķes”
Kaut Arvis bija strādīgs lauku puisis ar ideālu seksapīlu, viņam meitenes neinteresēja. Arvis bija kritis uz zirgiem. Jau bērnībā, kad tēvs bija profesionāls sacīkšu zirgu treneris, mazajam Arvim sāka simpatizēt šie dzīvnieki, kas auļoja savā aplokā uz riņķi un varēja ik uz soļa redzēt viņu saspringušo, muskuļaino ķermeni. Arvis tad mēdza vēlā vakara stundā ielavīties stallī un sukājot zirgiem matus čukstēt ausī: „Kad izaugšu liels, es Tevi aprecēšu.” Kad tēvs mazo Arvi veda uz hipodromu un prasīja: „Nu ziķer, kā domā, kurš būs pirmais?” un Arvim atbildot ”Tas smukais, tēt”, viņš vēl neko nenojauta, bet kad tēvs Arvi jau pusaugu gados pieķēra stallī meņģējamies ar ātrāko ķēvi, viņu gandrīz ķēra trieka. Tēvs pārdeva visus īpašumus un aizbrauca uz ārzemēm stroikā strādā piebilstot: „Tu bļeģ esi nolāpīts ģimenes kauna traips ”. Tagad Arvim pieder neliela mājiņa un viens mazs kumeļš, Ritvars, kas par nelaimi Arvim ir kritis uz cilvēkiem. Katras brīvdienas, pēc smagās darba dienas Arvis ar Ritvaru blakām noskatās filmu „Zirgu vārdotājās”, kuras beigās Arvis izplūst asarās.
Kamēr Ritvars auļoja apkārt, Arvis pie mājas skaldīja malku. Viss nosvīdis vakara sutoņā, sešpaka piedzenusies no skaldīšanas un palikusi izteiktāka. Blakus krūmā paslēpušās bija divas meitenes, kas vēroja Arvi skaldam malku. Viņas pilnīgi izkusa un kļuva miklas redzot Arvja sasvīdušo muskuļaino ķermeni. Kad Arvis beidza skaldīt malku, viņš aizgāja atgulties pret veco ozolu pie mājas. Noplūcis smilgu un iebāzis mutē, viņš atspiedās pret koku un uzbīdot cepuri acīm priekšā nosnaudās. „Es Tevi izaicinu aiziet pie viņa un ieķerties viņa krūšu spalvās, kamēr viņš guļ”, viena meitene čukstēja otrai. Izlīdusi ārā un klusiem solīšiem viņa gāja pie snaudošā Arvja. Kad bija jau tikusi pusceļā, meiteni pamanīja Ritvars un auļoja klāt. Meitene izbijusies metās bēgt, bet Ritvar nogāzis viņu zemē un uzklupis virsū. Meitene sākusi kliegt: „Savaldi savu kumeļu, Arvi”. Arvis noņēma cepuri no acīm, nospļāvās un teica: „Viņš vēl nav beidzis.” Uzlicis cepuri atpakaļ uz acīm, viņš tupināja snaust. Pēc minūtes Ritvars noskurinājās izdvešot ēzelim līdzīgu skaņu. „Tagad viņš ir beidzis”, Arvis iesaucās. Ritvars atrikšoja pie Arvja. Arvis uzleca Ritvaram mugurā un kā tāds Renegāts aizjāja pretī saulrietam. „Mans varonis”, meitene guļot uz zemes iečukstējās. Ritvar pacēlās uz abām kājām un Arvis pieturoties pie viņa matiem pamāja ar savu cepuri. Saules stari atspīdot pret Arvja sasvīdušo presi, radīja tādu spilgtumu, ka meitenei apžilba acis. Viņa papurinot galvu un izberžot acis paskatījās uz priekšu, bet tur tieši viņa pretī stāvēja Ritvars zobus atņirdzis. „Viņš tomēr vēl nebija beidzis”, Arvis no tāluma kliedza.
