Salsa!9

Gadījums ,no mans dzīves. Bija parasts rīts, sēžu virtuvē, brokastoju. Ienāk mīļotā un piedāvā pa piektdienām iet uz salsas deju nodarbībām.

 Kā sievietes kaut ko piedāvā?

 Vardu sakot viņa teica : „Es pierakstīju mūs piektdien uz salsas nodarbībām.”

Es jautāju: „Paklau dārgā, vai tev nešķiet, ka tam būtu jābūt kopīgam lēmumam? Es taču neatnāku mājā un nesaku- dārgā, es pierakstīju tevi uz akadēmisko airēšanu, piektdien braucam tev pirkt airi!”

Tad es turpināju savu sakāmo : „Kas mums saimnieks mājā ? Es saimnieks, kā teikšu tā arī būs. Nekur mēs neiesim!”

Viņa mierīgi atbild: „Nu labi, tad es viena iešu!”

Jūs esat redzējuši salsu?! Es esmu redzējis salsu! Tā ir deja kur sievieti no izvarošanas glābj tikai apģērbs. Tāpēc brīdi padomājis saku: „Kas mums saimnieks mājā ? Es saimnieks, kā teikšu tā arī būs. Iesim piektdien uz salsu.”

Lūk, piektdiena. Ejam. Es mazliet nervozēju- domāju kas un kā būs. Domāju par to kāda gan būs mūsu pasniedzēja? Nesen noskatījos filmu „Shall We Dance” ar Dženiferu Lopezu, domāju par to, ka ja nu pēkšņi mūsu pasniedzēja ir tāda kā Dženifera Lopeza, eh, vismaz nebūšu pa tukšo izstaigājis.

Mums bija pasniedzējs.

Mums bija pasniedzējs, un vienīgais kas kaut attāli saistīja viņu ar Dženiferu Lopezu, bija tas, ka arī viņa nacionalitāte bija diezgan grūti nosakāma. Stādoties priekšā viņš teica: „Labvakār, mani sauc Rafaēls...”. Ziniet tāds latīņamerikāņu ziemeļ- kaukāzietis, pēc brīža viņš turpināja: „Kas jau ir dejojis pa labi, kas nav dejojis pa kreisi”. Es esmu godīgs, es neesmu dejojis, tāpēc devos pa kreisi. Tur stāvēja sieviešu bariņš kuras dzīvē ne tikai ar dejām, vispār ne ar ko nekad nebija nodarbojušās! Nevar teikt, ka viņas bija nesimpātiskas, drīzāk tas bija gaumes jautājums.

 Jautājums par gaumi uz nesimpātiskām sievietēm. Viņas ieraugot man nācās atcerēties: „Ziniet es tomēr agrāk dejoju...”

Un mēs dejojam. Tas nav tik vienkārši. Un man nekas nesanāk. Tad es ieraugu, ka no otra zāles gala pie mums dodas šis Rafaēls. Es visu zinu, es zinu kas tagad būs! Esmu redzējis „Netīrās dejas”. Viņš pieies pie manas meitenes no mugurpuses, piekļausies viņas ķermenim, uzliks rokas uz viņas gurniem un savā jokainajā akcentā teiks : „Tagad mazliet vairāk pa labi, tagad mazliet vairāk pa kreisi...”  Tikai dejotāji kaut ko tādu var atļauties!

 Nekad taču neredzēsi, ka kafejnīcā oficiants pienāk pie tavas draudzenes uzliek roku uz viņas rokas un māca: „Tā tagad ar dakšu paņemam nelielu tomātiņu, uzduram kopā ar šo pipargurķīti...Un liekam mutē... ”

Tikai dejotāji var atļauties ripināt savus pipargurķīšus un tomātiņus pie svešām sievietēm.

Un lūk. Viņš nāk. Es jau esmu visu izlēmis prātā. Tātad viņš pienāks pie draudzenes, uzliks viņai rokas uz gurniem. Es, protams, iesitīšu viņam pa seju, viņš, protams, iesitīs pretī. Tad man nāksies zvanīt saviem draugiem. Viņi atbrauks. Tad viņš piezvanīs saviem draugiem. Tie atbrauks. Mani draugi, protams, aizbrauks. Jo skaidrs kādi Rafiņam drauģeļi.... Un tad viņi sitīs mani ar kājām, bet es gulēšu zemē. Viņi visu mūzu to vien ir darījuši- trenējuši kājas. Arī es visu mūžu to vien emu darījis- gulējis. Es to visu iztēlojos un sapratu, bet nolēmu, ka es nebūšu vecis ja neiedošu viņam pa seju, lai arī kas pēc tam notiktu.

Visbeidzot viņš pienāk. Un nostājas aiz muguras man!

 Uzliek rokas man uz gurniem un saka: „Tagad mazliet vairāk pa labi, tagad mazliet vairāk pa kreisi...” Khm, es tāds domāju- „zvanīt draugiem vai labāk nē?”. Vai varbūt šis ir tas gadījums kad draugiem labāk nezināt kas notiek manā dzīvē?!