Drīz Helovīni klauvēs pie durvīm, vārda tiešākajā nozīmē. Tie ir diabētiķu svētki, kad bērniem pilnas tūtas tiks piebērtas ar saldumiem. Tie mājās pārdozēs saldumus un dirsīs medus kūkas cienīgus iesaldenus sūdus. Šie svētki, kas ir aizgūti no Amerikas, jo pašu tradīcija kā ķekatās iešana jauniešiem liekas par vecmodīgu un nestilīgu, „Sak, kas es tev pēc debīliķa izskatos, lai ietu ķekatās dzērves vai lāča kostīmā? Es labāk sataisīšu matus kā Džastinam Bīberam un iešu Helovīnos”. Tā vietā viņi izvēlas saģērbjas par saviem iemīļotajiem Harijiem Poteriem, spaidermeniem, betmeniem, supermeniem, Lady Gagiem un sazin vēl kādiem nodrāztajiem multfilmu tēliem. Bet kā tad ar pašmāju aizmirstajiem- runci Renāru, Lāčplēsi, Boņuku, Dainu Tēvu, sprīdīti un Zatleru? Lai ieraugot sīko tērpus varētu iesaukties „Īsti latvju dirsēji”. Es, piemēram, gribētu redzēt pie savām durvīm mazo Lāčplēsi, noplēst ausis no viņa jaunās ilgi šūtas maskas un pateikt: „Nu ko, vairs tik stiprs nejūties?”
Atceros pirms pāris gadiem Helovīna vakaru, kad mājās sēdēju viens ar sūdīgu garastāvokli un domāju, kam ko uzdirst. Pēkšņi kāds klauvēja pie durvīm. „Bļeģ”, dusmīgs par iztraucēto mieru devos skatīties. Atverot durvis uzreiz spalgā balsī atskanēja: „Saldumus vai izjokosim!!”. Krēslainajā paģezda izgaismojumā, zem viņu maskām acīs varēja redzēt mirdzumu, viņi rokas bija izstiepuši, turot tajās saldumu turzu un cerīgi gaidot kārotos saldumus. Nopētot šo divu sīko dzīvnieka maskas, kas bija grieztas no brokastu pārslu pakas kartona un pavirši izkrāsotas es izteicu: „Izdirs seju”, tā, ka viņu maskas pat izskatījās apmulsušas un aizvēru ar blīkšķi durvis viņu priekšā. Mazliet paklausījos pie durvīm, viņi klusi stāvēja kādu minūti un tad atskanēja: „Robert, ejam prom, saldumi laikam nebūs”.
Manuprāt, mans izgājiens nebija tik ļauns kā izrīkojās viens mans draugs. Viņš visu svēto priekšvakarā piepildīja savu bērnības ūdenspistoli ar siltu, dzeltenu urīnu un gaidīja klauvējienus pie durvīm. Kad beidzot izdzirdēja klauvējamies pie durvīm, viņš iebāza pistoli kabatā un atvēra durvis. „Saldumus vai izjokosim?” „Izjoko!!”, viņš pateica un ar kovboja veiklu kustību izvilka ūdenspistoli no kabatas un sāka laistīt sīkos. „Headshot”, viņš iesaucās cenšoties trāpīt maskā acu un mutes caurumos, bet vienam, kura seja bija nomālēta ar guašu, krāsa sajaukusies ar silto šķidrumu tecēja pār lūpu.
Bet šogad gan ne, es nebūšu ļaunais tēls, bet gan visu labā iemiesojums kā laimes māte, kas būs īsts pieteikums Latvijas lepnuma nominācijai. Nedošu sīkajiem nekādus saldumus un citus draņķus, kas veicina aptaukošanos un zoda resnā brāļa ciemošanos, bet gan budēļu cienīgu ēdienu- sataisīšu zirņus ar speķi. Kad klauvēs pie durvīm, paņemšu katlu un ar kausu piebēršu viņu pus pilnās saldumu turzas ar zirņiem un speķi, tā lai speķa tauki satauko visus saldumus un turzas apakša izmirkst taukos, tā kā tauku piles pil uz jaunajiem apaviem un sīkajiem vairs saldumus negribēsies ēst. Iedošu vēl katram plastmasas karoti un glāzi kefīra un ar smaidu sejā sacīšu: „Ēdiet, kamēr silts, lai kaulos ir spēks.”
