Rēcīgi: Kā vīrs atklāja to, ka sieva viņu krāpj ar pastnieku5

Kādā vēlā vakarā tēvs liek mazo meitiņu gulēt. Neilgi pēc tam, kad viņš ir izgājis no istabas, sadzird mazo meitiņu, kura klusā balstiņā skaita lūgšanu.

«Dievs, svētī māmiņu un tēti, un vecmāmiņu, bet vectētiņam ļauj dusēt mierā.» Tēvs sagaidot meitas lūgšanas beigas, iebrāžas atpakaļ istabā un jautā viņai: «Kāpēc Tu lūdzi par vectētiņa atdusu?» Uz ko meita viņam atbildēja: «Tāpēc, ka tā vajadzēja, man tas bija jādara!»

Nākamajā dienā vectētiņš nomirst. Tēvs aizdomīgi pārdomā iepriekšējā naktī dzirdēto un prāto, vai tā ir tikai sagadīšanās. Vakarā tēvs atkal liek meitiņu gulēt, kad viņš iziet no istabas, atkal atskan mazās lūgšana. «Dievs, svētī māmiņu un tēti, bet vecmāmiņai ļauj dusēt mierā.» Viss, ko tēvs vien spēj domāt: «Velns parāvis, mana meita paredz nākotni!» 

Nākamajā dienā, kā jau gaidīts, nomirst vecmāmiņa. Atlikusī nedēļa paiet mierīgi, bez starpgadījumiem un nāvēm. Tad kādu vakaru, kad tēvs lika meitu gulēt, viņš atkal sadzirdēja viņas lūgšanu. «Dievs, svētī māmiņu un ļauj tētim dusēt mierā.» Tēvu pārņema panika: «Velns, es rīt nomiršu!» 

Visu nakti nespēdams aizvērt ne aci, viņš dodas uz darbu, kur veic visas ierastās darbības, bet ar ļoti lielu piesardzību. Darba dienas vidū viņš aplūko pulksteni, bet nekas vēl nav noticis. Darba dienas beigās viņš dodas uz mājām, gaidot to īsto mirkli, kad tad būs. Viņš pārrodas mājās, pulkstens ir trīs no rīta, nekas nav noticis, viņš ir dzīvs. Ieejot mājās viņa skatienam paveras noraudājusies sieva. «KUR TU BIJI TIK ILGI?» Sieva bļaujot jautā. «Es darbā biju, kas noticis?» Vīrs atbildēja. «Es šodien redzēju, kā nomirst pastnieks!» Sieva atbild.

Vīrs ar izbrīna pilnu skatienu verās sievā: «Zini, mūsu meita paredzēja, ka nomirs tavs tēvs un māte, savukārt vakar viņa paredzēja, ka nomirs «tētis». Es visu dienu biju nervozs un gaidīju to mirkli, tā arī neko nesagaidīju, bet tagad es uzzinu, ka nomiris ir pastnieks, kas nozīmē tikai to, ka pasūtījumu esi saņēmusi un piegādājusi pasaulē!