- Māte: Kristīn, ko tāda satraukta šodien? Vakar mēs ar draudzenēm tev traucējām gulēt, vai?
- Kristīne: Nē, māt! Tukšo alus pudeļu šķaidīšana un rupjā lamāšanās krievu valodā man nemaz netraucēja. Nu… varbūt mazlietiņ, kad Veltiņa man iemeta ar Bauskas gaišā alus pudeli pa galvu!
- Māte: Es domāju tas viņai netīšām. Emociju uzplūdā.
- Kristīne: Nu tā viš i…!
-Māte: Nākošreiz mēs hokeju skatīsimies pie Veltiņas, netraucēsim tev miegu.
- Kristīne: Tas būtu jauki! Ahhhh…
- Māte: Ā! Es zinu, kas par lietu! Tu uztraucies par to nožēlojamo alkānu…
- Kristīne: Edgars nav nožēlojams alkāns. Viņš var izdzert trīs 0,7 LB vodkas sēžot karstā pirtī… un viņš nemaz nenoreibst!
- Māte: Kā tad! Ja nolaiž pirtī temperatūru līdz 100. Mēs ar Veltiņu pagājušogad Valkā izrāvām četras mucas vodkas sēžot 160 grādu karstumā… Jā! Tie tik bij laiki…
- Kristīne: Māt, ko tu ar to gribi teikt?
- Māte: Tev, Kristīnīt, vajag kādu, kurš varēs uzturēt tevi… arī mani… un Veltiņu!
- Kristīne: Tu jau atkal par šito tēmu! Es nevēlos precēties ar Plastmasiņu…
- Māte: Ar ko tad? Ar to lēto, nabadzīgo Edgaru? Viņš pat sev nevar pietiekami daudz šmigas nopirkt… vienmēr pa īsu! Kā viņš mani un Veltiņu varēs apgādāt…? Un tevi..?
- Kristīne: Māt, es jau teicu, ka arī Edgaru es neprecēšu!
Abu dāmu sarunu pārtrauc viens no muižas kalpiem. Stienis viņu sauc. Uzvilcis hokeja kluba Silciema “Zvēri” formas augšdaļu, kepku galvā un visādas ķēdes ap kaklu. Ar savām platajām biksēm, kurām stakle zemāka par potīti viņš ieveļas istabā, paklūpot un nokrītot zemē.
- Stienis: Auuu! (protams, viņš pieceļas kājās un, ar rokām žestikulējot, sāk savu liriku bērt):
…
Yo, Bitches, ceļu man griež
Jo Stienis MC bliež.
Tikko Edž’ atvilk’ ko krog’,
Esot izsitis tur log’.
Naudas tam vairs neesot ķešā,
Jāpaliek būs jums bešā.
Aiiiiii…
…
- Kristīne: Ko? Edgars?
Kristīne tūliņ arī dodas satikt Edgaru. Māte paliek un uzsāk sarunu ar Stieni.
- Māte: Yo, Stieni! Klausos esi progresējis. Kā gāja vakardienas ”Freestyle Batle”?
- Stienis (protams, savā stilā turpina):
…
Vakar nobliezu tā neko,
Ieguvu vietu - simtu otro.
Aiz manis palika čuvāki divi,
Kas bij aizrijušies ar zivi.
Nevarēja pateikt ne vārda,
Re! Veiksme man kāda.
…
- Māte: Nu jā! Vismaz labāk kā pagājušo reizi, kad paliki pēdējais no 200. Tā turēt. Paliec sveiks.
- Stienis: Peace, nigga!
Stienis dodas prom. Tikmēr Kristīne jau ir izskrējusi no muižas un dodas pie Edgara.
- Edgars: Sveiks Kriksi! Noilgojies? Tu tak netici, ko tie visi tur muld par mani… ko?
- Kristīne: Edgar, protams, neticu! Tev nekad nav par īsu…
- Edgars: Tieši tā! Es nopērku pietiekami. Dzeru kā nākas.
- Kristīne: Jā! Labi, tagad ejam paēst brokastis.
Abi divi balodīši dodas ieturēt brokastis. Muižas kalpotāju virtuvē jau savākušies visādi purni - jau pieminētais Stienis, Kristīnes māte, vēl pāris kalpotāji un, protams, muižas kučieris Kauls - resns vecis, labākajos gados, ģērbies kā bomzis. Edgars dodas ieņemt vietu blakus Kaulam. Ieraudzījis, ka Kristīnei nav kur sēdēt, Edgars pagrābj krēslu, uz kura tieši sēdās Kauls, un padod to Kristīnei.
- Kristīne: Nu nevajadzēja jau! Hi hi.
Kauls, protams, neiebrauca, ka viņa krēsls ir paņemts un kā sēdās tā uz dirsas nokrita. Dusmīgs viņš pielec kājās.
- Kauls: Tu ahujel? Citus cilvēkus necieni? Es tevi ar vienu pisaku atrubīšu…
- Edgars: Nolaid tvaiku, vecais! Es nezināju, ka tas ir tavs krēsls.
- Kauls: Ak, tā! Vakar tu arī nezināji, ka tas ir mans šņabis… paņēmi un izdzēri. Atkal bij par īsu ko? Naudas nepietika, lai nopirktu vairāk. Zog no citiem!
Edgars paraugās uz Kristīni, kuras sejā redzams sašutums, un tad atbild:
- Edgars: Tās ir muļķības!!!
Kalpotāju sarunu dzirdējusi, virtuvē ienāk barona māsasmeita Keda. Barons viņu pa vasaru atvedis atpūsties uz muižu. Keda esot smalka Rīdziniece, beigusi kaut kādu tur mūzikas konservatoriju. Vismaz tā visi dzirdējuši, bet neviens tā īsti nebija viņu saticis.
- Keda: Nedirs, Edža! Tu tak vakar vēl no manis pāris aliņus aizņēmies…
Lielākā daļa no kalpotājiem palika ar muti vaļā! “Smalkā rīdziniece” ģērbusies melnā ādas jakā, biksēs un topiņā, kas ir tik piespīlēts un ar tāāādu dekoltē, ka viņas krūtis bez maz vai spraucas ārā no tā, apkārusies ar ķēdēm, spaikiem uz rokām un kakla, gariem piķa melniem matiem, melnos zābakos un ar pīrsingiem redzamās (un iespējams arī neredzamās vietās…).
- Edgars: Čau, Keda! Labi! Iespējams tā arī notika…
To izdzirdējusi Kristīne devās prom. Tikai laikam emocijas bija viņu pārņēmušas par daudz, jo viņa sajauca ārdurvis ar pieliekamo. Iegājusi un sapratusi, ka pieliekamais nav ārdurvis, viņa iznāca no tā un tad izskrēja ārā pa ārdurvīm.
Nu jau ir svētdiena. Kā jau visiem kārtīgiem ļaudīm pienākas, tie iet uz baznīcu. Arī Kristīne. Pēc kārtējā “interesantā un aizraujošā” dievkalpojuma visi dodas mājup. Kristīne un vēl daži vietējie vēl paliek pie baznīcas un nedaudz aprunājas. Arī Kristīnes draudzene Ķemme ir šajā bariņā.
- Ķemme: Dzirdēju, ka Edža atkal nogrēkojies… kas tad atkal?
- Kristīne: Ai, neko. Nav svarīgi!
Arī vietējie Tekla un Miervaldis iesaistās sarunā.
- Tekla: Ir gan svarīgi. Ja tu viņu negribi es labprāt savākšu sev! Viņš ir tik smukiņš!
- Miervaldis (koķeti): Jā! Un tās viņa viltīgās ačteles… (sāk tā drusku stostīties) aaaa… tas ir… es gribēju teikt… Tekla un viņš sader… jā!
- Ķemme: Nu nezinu gan, kas viņā tik smuks - galva kā mana puzle no 10 000 gabaliņiem salikta un viņam tak vienmēr par īsu…
Sarunai piebiedrojas Gunārs:
- Gunārs: Tiešām! Piekrītu! Piektdien bārā visiem diedelēja alkoholu. Pašam bij par īsu… bomzis! Nevar sagrabināt naudu, lai beidzot varētu ritīgi iekapāt!
- Kristīne: Kas jums visiem ir? Viņš ir izskatīgs, spēcīgs un gudrs puisis.
- Miervaldis (atkal koķeti): O! Jā! Un tas viņa dibens… ahh kā gribas iegrāb… (sāk atkal stostīties) tas ir… es gribēju teikt… iegāzt, lai zin… eeee… kas notiek, ja diedelē no citiem, jā!
- Gunārs: Tieši tā!
- Kristīne: Ko jūs vispār saprotat?
Viņa dodas prom no bariņa neatsveicinoties. Ir acīmredzami vēls. Vakars jau klāt un saule riet. Kristīne ir pusceļā uz mājām, kad redz pretī nākam kādu purnu, respektīvi, Edgara purnu. Abi viens otram tuvojas un beidzot satiekas.
- Edgars: Tā jau domāju, ka satikšu tevi te. Pavadīji Ķemmi ja?
- Kristīne: Jā! Ko tu gribi Edgar?
- Edgars: Tevi!
- Kristīne: Ar to vien būs par maz!
- Edgars: Labi, es zinu, ka mana uzvedība pēdējā laikā ir bijusi tāda nekāda, bet es labošos…
- Kristīne: Tu jau labojies ilgu laiku kā uz garantiju salabot aizvests monitors, kaut kā nesanāk tev.
- Edgars: Es cenšos!
- Kristīne: Es tev teicu - izvēlies - vai nu beidz dzert, vai iekapā kā pienākas. Cik var klausīties tos pārmetumus - Edgaram atkal bijis par īsu, diedelējis no citiem. Neizturami.
- Edgars: Tas vairs neatkārtosies. Esmu sapratis, ka tik daudz naudas man nebūs, lai katru piektdienu iekapātu pienācīgi! Tāpēc esmu nolēmis nedzert. Iekrāt naudu. Iekrāt naudu mums…
Abi sarunājas un iet pa taciņu uz māju pusi, līdz apstājas un apsēžas uz celma zem kādas ābeles.
- Kristīne: Es tak nedzeru!
- Edgars: Nē! Es domāju mums, ne jau lai dzertu!
- Kristīne: Aaaa! Cik mīļi, bet tu māki tikai solīt kā Repše un Šlesers, bet ar to solījumu pildīšanu…
- Edgars: Kristīn, es tevi mīlu! Es centīšos sakostiem zobiem tevis dēļ.
- Kristīne (cenšoties neizrādīt savu saviļņojumu par Edgara vārdiem): Tu jau visu laiku centies un kas no tā ir iznācis?
- Edgars: Tagad būs savādāk!
- Kristīne: Kā, savādāk? Kas tad mainās?
- Edgars: Mums jāprecas! Tāpēc es gribu pārstāt dzert un iekrāt naudu mums. Ko saki?
- Kristīne: Es solījos mātei tevi neprecēt, jo tas nenovedīs pie laba gala.
- Edgars: Nu beidz! Vai tad tu mani nemīli?
- Kristīne (stostoties): Ne jau tur tā vaina… es solījos un viss…
Edgars mēģina noskūpstīt Kristīni, domādams, ka tas liks viņai pārdomāt, taču Kristīne to nevēlas:
- Kristīne: Edgar! Laid!
- Edgars: Jau palaidu…
- Kristīne: Fui! Laid taču mani! Es tā negribu!
Kristīne iesper Edgaram paši zināt pa kurieni (auuuu!!! Jūtu līdz…), tad ar izcilu atmugurisko griezto spērienu viņam pa seju un visbeidzot restlinga paņēmienā ar elkoni pa priekšu uzlec jau guļošajam Edgaram virsū. Piecēlusies viņa noskatās uz zemē gulošo Edgaru, kurš vaid un locās sāpēs. Viņas sirds sažņaudzās… viņa gribēja mesties ceļos, lūgt piedošanu un palīdzēt, bet viņa to nedarīja… viņa ignorēja šis izjūtas un aizbēga no nozieguma vietas! Atnākusi mājās viņa centās uzvesties neuzkrītoši un mierīgi.
- Māte: Nu, ko tik ilgi?
- Kristīne: Pavadīju Ķemmi gabaliņu.
- Māte: Šodien bija Plastmasiņš atbraucis! Parunājām. Viņš mūs uzaicināja pie sevis ciemos. Biju laipna un teicu, ka apdomāsies un brauksi!
- Kristīne: Es nezinu māt?
- Māte: Es, meitiņ, vēlu tev tikai to labāko. Plastmasiņš solīja, ka atbrauks mums pakaļ.
- Kristīne: Māt! Bet…
- Māte: Nekādus bet… Plastmasiņš savā saimniecībā solīja arī istabiņu man… un Veltiņai… un arī vīna pagrabs un alus brūzis esot…
- Kristīne: Tev par prieku aizbraukšu ciemos, bet neko vairāk nesolu! Kad viņš atbrauks?
- Māte: Rīt! Ej paguli savu skaistuma miegu!!!
Nākamais rīts atnāk bez vilcināšanās tāpat kā Plastmasiņš. Džeks ar maku! Viens no turīgajiem saimniekiem šajā apkārtnē. Labākajos gados, glīts, labsirdīgs un bagāts. Ar savu karieti viņš piebrauc pie muižas un uztaurē, nedaudz pablato ar hidrauliku un zirgspēkiem, respektīvi, četriem! Kristīne ar māti dodas ārā.
- Plastmasiņš (palīdzot iekāpt karietē Kristīnei un viņas mātei): Labs rīts, dāmām! Esat gatavas doties ciemos pie manis?
- Māte (pieziepējot - nu pielienot): Jā! Plastmasiņa kungs, esam gan.
- Kristīne (auksti, bet laipni): Jā! Jābrauc ātrāk, lai varam paspēt vēl Veltiņu paņemt līdz.
- Plastmasiņš: Labi, tad dodamies ceļā!
Plastmasiņa kariete pamet muižu. Arī Edgars nav muižā. Viņš ir paņēmis zirgu. Uz meža ceļa apmet pāris saulītes, tad netīšām pamana Plastmasiņa karieti, kurā, protams, sēž Kristīne. Edgaru pārņem dusmas, viņš parauj ratā (nu zirgs nostājas uz pakaļkājām) un traucās pa mežu, kur deguns rāda. Spidometra rādītājs ir uz 100 km/h un turpina kāpt. Edgars izņem līkumus sānslīdē, līdz beidzot klints malā noliekas no zirga un paliek karājoties ar vienu roku uz tās!
Nu ko? Domājat Edža nolikās…? Ne takš! Saņēmis visus spēkus viņš tomēr uzrāpās augšā. Sapratis, ka gandrīz nosities, viņš paskatījās cik tad īsti augsta tā klints bija? Un kā izrādījās klints bija divās kārtās. Edgars bij karājies uz pirmās kārtas. Trīs metrus zemāk bij otrā kārta, uz kuras viņš mierīgi būtu varējis uzlekt (bailēs nepaskatījās uz leju…). Pēc tās otrās kārtas bija stāva, 40 metru augsta nogāze. Edgars bij vīlies… nolēma - visiem stāstīs, ka karājies 40 metru augstajā nogāzē! Viņš uzleca uz zirga un prom bija. Tikmēr jau Plastmasiņa saimniecībā risinājās karstas diskusijas. Kristīnes māte atkorķē vīna pudeli ar līdzi paņemto drēbju pakaramo un salej visiem pa glāzei.
- Plastmasiņš: Jūs nu gan esat atjautīga kundze. Man jau bija korķu viļķis, bet nu…
- Māte: Tas jau vecs triks! Kad dienēju armijā - atomzemūdenē - mums tik deva vīnu, bet par korķu viļķiem aizmirsa! Tad nu mēs ar Veltiņu izdomājām, ka drēbju pakaramais arī der…
- Kristīne: Māt, atkal tu ar saviem stāstiem no armijas laikiem. Visiem tak zināms, ka lielākā daļa no tiem nav patiesi!
- Māte: Nu labi! Atzīšos, īstenībā uz zemūdenes bija korķu viļķi, bet tos drīkstēja izmantot tikai pavāri. Vīnu deva tikai ēdienreizēs. Mēs ar Veltiņu bijām sadabūjušas virsnormas vīna krājumus, taču nevarējām iet prasīt tos korķu viļķus…
- Plastmasiņš (ieinteresēts): Kāpēc ne?
- Māte: Tad visi uzzinātu, ka mums ir viņčiks! Ko tad vēl ar korķu viļķi var darīt?
- Kristīne (viltīgi): Tev jau labāk būtu jāzin, māt…
- Māte: Ko?
- Kristīne: Es prasīju, kur Veltiņa atkal pazudusi?
- Plastmasiņš: Es viņai parādīju, kur ir vīna pagrabs un alus brūzis. Veltiņa vēlējās apskatīt tur visu tuvāk.
- Māte: Es jau zinu, kā viņai izpaužas “apskatīties tuvāk”… iešu palīgā Veltiņai “apskatīties tuvāk” tur visu. Atstāšu jūs divatā!
Kristīnes māte paķer savu drēbju pakaramo un aizskrien. Pie galda paliek Kristīne un Plastmasiņš.
- Plastmasiņš: Jums ir dzīvespriecīga māte! Var redzēt, ka viņai te patīk. Vai jums ir līdzīgas domas?
- Kristīne: Manuprāt, vēl trūkst kandžas dzenamais aparāts. Bez tā mātei nav dzīves! Viņa te nebūtu laimīga!
- Plastmasiņš: Par to es jau parūpējos. Veltiņa ar mani sazinājās portālā draugiem.lv un pateica, kas jūsu mātei un viņai būtu vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvei. Tad nu es Mājas Antilā pasūtīju kandžas dzenamo. Kaut kad nākošnedēļ atvedīs.
- Kristīne: Es tiešām nezinu…
- Plastmasiņš (lepni un viltīgi): Man ir apzeltīta kredītkarte!
- Kristīne: Man jāpadomā!
- Plastmasiņš: Padomājiet gan. Es jums piedāvāju saimnieces godu savā namā. Pagaidām… iedzersim!
- Kristīne: Es nedzeru!
Abiem pievienojas Kristīnes māte, kas viņiem tuvojas vairs ne tik taisnā un raitā gaitā kā pirms tam.
- Māte (manāmi iereibusi): Kristinčik! Uz saimniek veselib… jau var!!! Starpcitu, kadžas brūzi tikko atveda! Veltiņa uztaisīja vien štengro… uhhh… es tad nu atpakaļ, ča!
Kristīne iedzēra kopā ar Plastmasiņu (respektīvi, vienu glāzi vīna. Ne jau visi šajā stāstā ir nožēlojami alkāni, buhātāji un kapātāji… tikai kādi 70… nu labi 90 %). Vakars tuvojās beigām un Plastmasiņš nogādāja dāmas mājās. Vienīgi Veltiņai izsauca taksi. Viņa nespēja karietē mierīgi nosēdēt. Visu laiku lamājās un agresīvi uzvedās (zaļais pūķis pieveicis… noteikti).
Nākamās dienas muižā gan Kristīnei, gan Edgaram bija diezgan vienmuļas. Viņi reti satikās un ja satikās, tad viens otram neko neteica. Tā tas turpinājās līdz ceturtdienai, kad baronam bija jādodas uz Rīgu. Muižā palika vienīgi Kristīne, kas tur uzkopa. Edžam radās vēlme beidzot izrunāties ar Kristīni. Taču Muiža no iekšpuses slēgta. Edža ierauga atvērtu logu otrajā stāvā. netālu no tā stāv trepes pie vēl viena atvēra loga. Edža paņem trepes, ar lielām mokām aiznes un piestutē tās pie pirmā atvērtā loga. Ielien muižā pa logu un dodas meklēt Kristīni. Tur nu viņa bija, locīja barona treniņbikses un lika skapī blakus kožeņkām. Ieraudzījusi Edgaru Kristīne iekliedzās un metās bēgt. Edža, protams, fikss čalis, metas pakaļ. Kristīne bēg no istabas uz istabu, noskrien lejā uz pirmo stāvu un atskatās. Edgars vēl palicis augšstāvā. Viņa ierauga mālā stāvošu barona ieroču kolekciju vitrīnā. Izsitusi stiklu viņa paņem tur stāvošo AK 47… (deam!) un notēmē uz grezno lustru, kas atrodas tieši virs kāpnēm. Sāk šaut. Lustras stiprinājumi tiek sašauti un tā krīt lajā. Edgars knapi spēj izvairīties no sadursmes. Lustra nokrīt uz trepēm un aizšķērso Edžam ceļu. Kristīne ieslēdzas barona istabā. Edgars nav gatavs padoties, viņš lec no balkona un ieķeras netālu esošā loga aizkaros. Pieskrējis pie barona istabas durvīm, viņš saprot, ka nevarēs tās uzlauzt. Metāla durvis ar koda atslēgu… (iespaidīgi). Taču atrisinājums nav jāgaida ilgi. Blakus barona šaujamieroču kolekcijai vitrīnā stāv arī barona sprāgstvielu kolekcija. Edgars paņem vitrīnā stāvošo C4 un piemontē to pie durvīm. Ieslēdz taimeri, taču netīšām laiks palicis tikai 6 sekundes! (tagad iedomāsimies šo visu “Slow Motion” stilā) [6] Edža metas bēgt, [5] skrienot paķer barona suni, kurš spēlējas ar zemē nomesto granātu, [4] tālāk skrienot paķer arī barona kaķi, kas mīlīgi mazgājas blakus ložmetējam, [3] skrienot piezvana savam tēvam un pasaka, ka mājās beidzies piens, [2] skrienot piezvana savam tēvam vēlreiz un pasaka, ka arī kefīra nav, [1] skrienot paceļ zemē nomestos 2 santīmus, [0] skaistā lēcienā izvairās no sprādziena triecienviļņa (tipiski…). Durvis ir uzspridzinātas. Edgars iesteidzas barona kabinetā. Viņš dzird kā barona gultā zem segas kaut kas vibrējoši skan…
- Edgars: Nebaidies, netrīci!
- Kristīne: Ne jau es trīcu… bet gan mans vi…
- Edgars (dusmīgi): Es te cenšos vaiga sviedros un riskēju ar savu dzīvību, lai varētu ar tevi aprunāties, bet tu te izklaidējies ar sevi!!!
- Kristīne: …bet gan mans viedtelefons! Zvana barons! Negribas atbildēt, jo nezinu kā paskaidrošu notikušo…
- Edgars: aaaa! Piedod! Neatbildi, mums jāparunā!
- Kristīne: Mums nav par ko runāt!
Edgars nepieņem šādu atbildi. Viņš apguļas gultā un satver Kristīni savās rokās.
- Edgars: Es zinu, ka tu gribi to pašu ko es…
- Kristīne: Tu gribi saldējumu?
- Edgars: Ne to…
- Kristīne: Seksu?
- Edgars: Ne to… … kaut gan… to arī, bet vēl kaut ko!
- Kristīne: Nu labi… es gribu precēties ar tevi, ne ar vienu citu, bet mana māte…
- Edgars: Es parunāšu ar viņu. Tagad mēs ta kā varētu atgriezties pie tās otrās lietas… ko?
- Kristīne: Esmu par drošu seksu!
- Edgars: Es arī, bet man tagad nav prezervatīva!
- Kristīne: Aizbrauc uz Narvesen un nopērc…
- Edgars: Labi, drīz būšu!
- Kristīne: Nopērc pie reizes man COSMOPOLITAN… un SNICKERS… Big One!
- Edgars: Big One vairs nav… tagad “2 Pack”.
- Kristīne: Tupac? Tas tak tas slavenais reperis…
- Edgars: Ne jau “Tupac”, bet gan “2 Pack” - paciņā divi. Tik pat liels kā Big One, tikai sadalīts divās daļās…
- Kristīne: Kāpēc kādam būtu reperis jāsadala divās daļās…?
- Edgars: Ai…! Nav svarīgi… drīz būšu!
Edgars kā zibens aizšāvās uz Narvesen pēc precēm. Pēc atgriešanās kādas četras stundas uz muižas durvīm karājās uzraksts “Do Not Disturb” (nu jā…). Pēc ‘’sportiskajām aktivitātēm” jaunie mīlnieki devās pie Kristīnes mātes aprunāties.
- Edgars: Sveiki, Kristīnes māt!
- Māte: Sveiki!
- Edgars: Nāku jūsu meitas roku lūgt!
- Māte: Kam tev viņas roka? Pašam nav?
- Edgars: Es gribēju teikt…
- Māte: Es sapratu… tas tāds veļas mazgātāju joks… haa aahaa haa…
- Kristīne: Māt!!!
- Māte: Teikšu tā! Beidz dzert un sāc krāt naudu, ja gribi Kristīni. Jo zini - man… un Veltiņai vajadzēs daudz naudas… “ferštein”?
- Edgars: Tā tad, ja es beidzu dzert un iekrāju naudu, jūs man ļausiet precēt Kristīni?
- Māte: Jā! iekrāj tik daudz, lai sanāk normālam kandžas dzenamajam aparātam un mazliet arī jums ar Kristīni.
- Edgars: Labi! Viss. No šodienas es beidzu dzert… Viss!
- Māte: Labs puika! Par to ir jāiedzer!
- Edgars: Jā! Tieši manas domas… hmmmm… paga, nē! Es tak vairs nedzeru! Viss!
- Māte: O! tāpat maksimums dienas piecas novilks! Es zinu, pieredze!
Bet nē, Edža novilka nedēļu, divas, trīs, mēnesi, divus (eu, eu… nu būs gana). Labi! Trešais mēnesis iesākās normāli. Taču Edgaru māca ziņkāre, kas pa šo laiku krogā noticis. Viņš nolemj doties vienkārši, tā pa gabalu, iemest aci (ne jau burtiski…). Nonācis pie bāra viņš izdzird bārā patīkamu mūziku. Iekšā spēlē elektriskās ģitāras, sit bungas un dzied. Balss Edgaram likās pazīstama. Un tā arī bija. Pa logu Edgars ieraudzīja, ka uz skatuves ģitāru spēlē un dzied barona māsasmeita Keda (jā, tā ar to dekoltē…). Edgars devās iekšā. Protams, visi viņu pamanīja.
- Stienis: Yo, Edž!
- Kauls: Edgar! Sen neredzēts…Dzersi?
- Edgars: Nē! Es te tik tā…
- Keda (uz skatuves): O! Te ir kāds sen neredzēts smukulītis. Te būs dziesma veltīta tev, Edgar!
Loģiski, ka no dziesmas tur īsti nekas nebija. Grupa močīja pavadījumu, bet Keda tik gorijās uz skatuves, izrādīdamas visus savus ”labumus”. Pūlis bļaustījās un uzkurināja Edgaru. Keda pienāk pie Edgara.
- Keda: Nu! Kas i? Dzersi?
- Kauls: Viņš tak nevar…
- Edgars: Es varu… un kā vēl…
Viss turpinās ar panormālu dzertiņu, kura beigās Edgars ar Kedu dodas uz muižu (abi gāāālīīīgā pālī…). Muižas pagalmā Edgars noliekas zemē. Keda palīdz viņam piecelties un abi sāk maigoties. To pa muižas logu ierauga Kristīne. Viņa izskrien ārā. Edgars pamana, ka Kristīne visu ir redzējusi, taču nespēj izdvest ne skaņu, kad Kristīne dodas prom. Kristīne dodas pie mātes.
- Kristīne: Vai Plastmasiņš vēl ir ar mieru mani precēt?
- Māte (prieka pilnām acīm): Es zvanu Veltiņai, tas jānosvin…
- Kristīne: Tad vai ir vai nav?
- Māte: Ir, ir ar mieru!
Pagāja dienas trīs un kāzas jau notika. Kristīne visus steidzināja. Teica, jo ātrāk, jo labāk. Viņas māte ar Veltiņu, jau otro dienu koda bez apstājas un arī šodien neizskatījās īpaši skaidrā (tā teikt aiz laimes)! Visi sanākuši baznīcā un gaida līgavu. Kristīne dodas pie altāra. Atnākot pie tā, viņa malā pamana Edgaru! Tas skumīgs stāv un neko nesaka! Kristīne pieiet pie viņa!
- Kristīne: Ak, Edgar! Varbūt dot tev vēl pēdējo iespēju.
- Edgars: Jā! Lūdzu!
- Kristīne: Varbūt mums tomēr izdodas dzīve kopā!
- Edgars: Ta ne jau tādu iespēju…!
- Kristīne (sašutumā): Ko?
- Edgars: Dod man iespēju strādāt pie Plastmasiņa. Par vienalga ko… Tev tak tagad baigā pazīšanās ar viņu! Nu lūdzu! Veco laiku labā! Es dzirdēju, ka viņam esot vīna pagrabs, alus brūzis un pat kandžas aparāts… pisģec!!! Labais!
Pēc šiem vārdiem Kristīne palika stāvot un sitot ar plaukstu pa pieri…
Purva Kapātājs 2 - Točkas Brālība Ir jau pagājuši trīs gadi, kopš Kristīne apprecēja Plastmasiņu. Kristīne beidzot ir laimīga, jo galu galā, nu viņa ir mājas saimnieces godā. Arī Kristīnes māte un Veltiņa ir laimīgas, jo visu šo laiku ir tusējušas ne pa jokam… kopā ar Edgaru, kas tagad strādā pie Plastmasiņa par istabeni! Kristīne, apsēdusies uz priekšnama šūpolēm, gaida pārrodamies savu vīru - Plastmasiņu. Un tur jau viņš brauc… viņa rati ar vienu zirgu jūgā ir pazīstami jau pa gabalu. Plastmasiņš iebrauc sētā, noparko ratus garāžā un dodas pie Kristīnes.
- Plastmasiņš (bēdīgu seju): Sveika, mīļā!
- Kristīne (norūpējusies): Sveiks, kas noticis, ko tik bēdīgs?
- Plastmasiņš: Šodien biju pie barona. Viņš paaugstināja zemes nomas maksu vēl par pāris simtiem. Mēs esam lielos parādos Kristīn…! Es nezinu, kas būs tālāk!
- Kristīne: Kā ar bankām? Varbūt varam aizņēmumu paņemt? Tur tak tā reklāma - “Jums ir plāns, mēs varam palīdzēt to īstenot…”.
- Plastmasiņš: Šaubos! Man jau tā bija grūti paskaidrot DnB Nord bankai, par 100 000 latu aizņēmuma notriekšanu vienā naktī…
- Kristīne: Mana māte jau tev atvainojās… tas vairs neatkārtosies!
- Plastmasiņš: Tam vairs nav nozīmes! Bankas vairs man neuzticas!
- Kristīne: Gan mēs tiksim galā…!
Šie vārdi tika izteikti cerībā, ka viss nokārtosies! Izrādās, ka pa šo laiku Plastmasiņa zeme ir nonākusi barona rokās, jo Plastmasiņš nav varējis vairs samaksāt par savu zemi, tāpēc barons palīdzēja Plastmasiņam, nopērkot viņa zemi un izīrējot to viņam lētāk. Viss it kā bija labi, līdz brīdim, kad barons pēkšņi sāka celt zemes īres maksu. Tas Plastmasiņa makam vairs nebija pa spēkam un viņš sāka ieslīkt parādos.
Kristīne ar Plastmasiņu devās iekšā. Tikmēr mājas iekšpusē duraka turnīrs uz izģērbšanos ritēja pilnā sparā! Tajā piedalījās Kristīnes māte, Edgars, Veltiņa un Stienis (nu tas reperīts…). Visapkārt mētājās drēbes un smirdīgi sieriņi, tukšas pudeles un izsmēķi. Kristīne, to ieraudzījusi, gandrīz noģība, taču nelikās ne ziņas un devās ar Plastmasiņu uz guļamistabu (ne jau darīt TO… ja!). Tā tad duraks uz izģērbšanos. Vienīgā, kam drēbes vēl pilnībā mugurā ir Veltiņa. Pārējie jau gandrīz puspliki. Kārtējo partiju ir zaudējis Stienis.
- Māte: Yo! Stieni! Davai, dod savas bikses šurp. Cerams, atradīsi izeju no tām.
- Stienis (negribīgi novelk bikses un sāk močīt):
…
Kāpēc jūs tā, Kristīnes māt,
Negribas man Veltiņu rāt.
Šī tak čīto nepārtraukti,
Drīz būs man pliki pauti.
Gribas pa purnu šai maukt,
Paklausīties kā māk kaukt!
Pasaki, lai šmaukties beidz,
Citādi man projām jāsteidz.
…
- Māte: Labi, labi! Miers! Pateikšu lai beidz čītot! Laižam nākamo partiju.
Stienis izdala kārtis un nākamā partija ir sākta.
- Edgars: Kristīnes māt, kad svinēsiet savu dzimšanas dienu? Drīz ta kā būs… ne?
- Māte: Jā! Es domāju nākošnedēļ būs OK.
- Stienis: Cerams, ka būs vēl grandiozāk nekā pagājušogad…
- Māte: Jā! 100 000 lati vienā vakarā bij iespaidīgi!
Sarunas turpinās, bet duraka partijā zaudē Edgars, kuram jāšķiras no savām baltajām apakšbiksēm, kuras rotā sirsniņas.
- Stienis: Mīļi!
- Edgars: Aizveries…
Saule riet, saule lec un sestdiena ir klāt. Darbi Plastmasiņa saimniecībā rit pilnā sparā. Veltiņa dzen kandžu, Kristīnes māte sēž uz soliņa un sūc aliņu, Edgars uzkopj istabas, bet Kristīne ar Plastmasiņu pārskata rēķinus.
- Kristīne: Paskaties, kāds pircis prezervatīvu “Family Pack”…
- Plastmasiņš: Es tas nebiju! Varbūt Edgars!
- Kristīne (bļaujot pa logu): Eu, kurš no jums pirka prezervatīvu “Family Pack”?
- Veltiņa: Ja kupila pačku s prezervativami…
- Kristīne: Veltiņa vainīgā! Eu! Kāds pasūtījis žurnālu “PlayBoy” nākamajiem trīs gadiem…
- Plastmasiņš: Noteikti Edgars!
- Kristīne (pa logu bļaujot): Ei! Kurš pasūtīja “PlayBoy” uz trīs gadiem?
- Veltiņa: Eta bila ja…
- Kristīne: Veltiņa atkal… O! Un žurnāls “PlayGirl” uz nākamajiem četriem gadiem…
- Plastmasiņš: Veltiņa - 100 %.
- Kristīne (atkal pa logu bļaujot): Kurš pasūtija “PlayGirl” uz četriem gadiem…?
- Edgars: Tas būtu es…
Darbus pārtrauc barona ierašanās lepnā karietē ar sešiem zirgiem jūgā. Jau tālumā ir dzirdami basi, kas nāk no karietes salona. Tajā skan kaut kāds tucis. No karietes izkāpj barons Juris. Draugi viņu saucot par Jurčiku. Jurčiks ir ģērbies zilās “Adidos” treniņbiksēs ar piecām baltām strīpām sānos, brūnā (sūdkrāsas) kožakā un “HIKE” botēs. Seja tam izskatās pēc kapātas gaļas, mati nodzīti gandrīz līdz 0. Tikai knapi redzami matu gali, kas spraucās laukā no lisā paura.
- Jurčiks: Zajebal! Kur tie jobanie gansi palikuši? Davai sukas šurp!
No mājas iznāk Plastmasiņš ar ļoti pārsteigtu sejas izteiksmi.
- Plastmasiņš: Sveiki barona kungs! Kādi vēji tad jūs šeit atpūtuši?
- Jurčiks: Da bļe, man piedrāzt vēju! Vai mēs, bļe, varētu kaut kur privāti aprunāties, bļe?
- Plastmasiņš: Jā! Barona kungs, iesim uz manu istabu!
Plastmasiņš ar baronu Jurčiku dodas iekšā mājā.
- Jurčiks: Es te, bļe, esmu nācis runāt par jobano biznesu!
- Plastmasiņš: Par ko tieši barona kungs?
- Jurčiks: Par manu zemi, bļe! Tava hujovā saimniecība atrodas uz manas zemes, bļe! Tu esi man parādā, bļe, četras štukas…
- Plastmasiņš: Jā! Barona kungs, mēs jau strādajam, lai atdotu jums naudu!
- Jurčiks: Man, bļe, pohuj, ka jūs strādājat. Ja naudas nebūs līdz mēneša baigām, tad bļe jums dirsā ir… poņel, bļe?
- Plastmasiņš: Bet tik ātri nebūs iespējams, jūs taču to pats zināt barona kungs…
- Jurčiks: Es, bļe, teicu, ka man pohuj! Nebūs nauda, bļe, pisīsiet nahuj… Man pohuj!
Barons aizcērt istabas durvis un dodas projām no Plastmasiņa saimniecības. Kristīne dodas aprunāties ar savu vīru. Plastmasiņš, protams, izklāsta visu informāciju Kristīnei. Istabā ienāk Kristīnes māte ar Veltiņu, Stieni un Edgaru.
- Māte: Es nezinu vai ir piemērots brīdis, znot, bet es gribēju aprunāties par savu dzimšanas dienas ballīti… kā nekā 85 gadi!
- Kristīne: Māt, mums ir grūtības ar naudu…
- Māte: Ko? Jums? Kā?
- Plastmasiņš: Mēs jau sen bijām parādos līdz ausīm, bet tagad līdz mēneša beigām mums ir jāsadabū četri tūkstoši vai arī mums saimniecība būs jāpamet…
- Māte: Kā? Kā tas varēja notikt? Es negribu pamest ne alus brūzi, ne vīna pagrabu…
- Edgars: Un kandžas dzenamo arī…
- Stienis: Yo! Un kaņepju lauks tak arī…
- Kristīne (dusmīgi): Ja jūs visi nebūtu bijuši tik mantrausīgi un izšķērdīgi, viss nebūtu nonācis tik tālu…
- Māte: Ak, tad mēs tagad esam vainīgi…?
- Plastmasiņš: Jūs man tikai naudu prasāt, bet neko nedarāt. Izklaidējaties visu dienu! Mēs ar Kristīni strādājam, bet jūs slinkojat.
- Kristīne: Un kā ar tiem 100 000 latu, ko jūs vienā naktī notriecāt. Tā nauda bija domāta jaunam traktoram…
- Māte: Nu man taču dzimene bija. Nevarēja drusku izklaidēties. Izīrējām “Kurtuvi” uz visu nakti, nopirkām dzērienus litriem, uzaicinājām “Metallica” un striptīzdejotājus…
- Edgars: Ar to ēzeli gan mēs nedaudz pārspīlējām…
- Stienis: Veltiņai viņš tīri labi patika…
- Edgars: Kā tu vispār kaut ko atceries? Tu tak galīgi biji autā! Sapīpējies zāli un pārdzēris jēgu…
- Stienis: Bet ēzeli es atceros… O! Jā! Bet pārējo galīgi ne!
- Kristīne: Ja mēs neizdomāsim, kā lietas vērst par labu, mēs paliksim bez pajumtes!
- Māte: Tad jau laikam uz pāris tūkstošiem latu tusam ,mēs nevaram cerēt?
- Plastmasiņš: Nē! Jums laikam nav nekādas nojausmas, cik nopietni tas viss ir…?
- Māte: Nē!
Tusētāju bariņš pamet Kristīnes un Plastmasiņa istabu. Plastmasiņa saimniecības iedzīvotājiem tā bija sliktākā diena mūžā!
Svētdienas rīts iesākas diezgan gausi. Arī laiks tāds apmācies. Kristīne ar Plastmasiņu ir aizgājuši uz baznīcu. Mājās palikuši tikai Edgars, Kristīnes māte un Veltiņa. Edgars tikko pamodies, ātri uzlec kājās, saģērbjas un skriešus metas pie abām kundzēm.
- Edgars: Ceļat savas slinkās dirsas augšā! Es izdomāju kā mēs varam savākt pietiekami daudz naudas, lai atdotu parādu baronam!
- Māte (miegaina): Ko… gēnij?
- Edgars: Pavisam vienkārši. Šai saimniecībā ir alus brūzis, vīna pagrabs un Veltiņa māk dzīt kandžu…
- Māte (neizpratnē): Nu jā! Paldies dievam! A ko tu ar to gribi pateikt?
- Edgars (mirdzošām acīm): TOČKA…
- Veltiņa (pārsteigta): A nahuj točka? Moška lutše dvoetočie?
- Edgars: Ne jau punkts… Točka, kur dabūt lētu alkoholu!
- Māte: Tas nav reāli. Tu vispār zini cik daudz bāru un točku jau ir šajā apkaimē? Es zinu - daudz!
- Veltiņa: Da, ja včera bila v točke… Toļka ņepomņu kak damoj dašla…
- Edgars: Nu jā… labs arguments!
Sarunu dzirdējis istabā ienāk Stienis. Kurš tikko ir atnācis no barona muižas.
- Stienis: Vēl takš ir manis iekoptais kaņepju lauks… un varam dabūt rokā arī Kedu!
- Edgars: Kā tu to domā?
- Stienis: Vienkārši! Būs ne tikai lēts alkohols, bet arī zālīte, ko uzsmēķēt. Un Keda varētu spēlēt ar savu grupu un izklaidēt publiku.
- Edgars: Tā jau vairs nebūs točka…
- Stienis: Tā būs jaunās paaudzes točka!
- Edgars: Izklausās grandiozi. Kurš piedalās?
Rokas paceļ visi klātesošie izņemot Vetiņu…
- Veltiņa: Ja hoču biķ striptizjorka!
- Māte: Nē! Veltiņ… es domāju tā mēs zaudēsim daudz klientu! Pacel vien roku!
Arī Veltiņa paceļ roku un viss ir nolemts - būs točka! Kad mājās atgriežas Kristīne ar Plastmasiņu, viņiem tiek izklāstīta izdomātā ideja no A līdz T.
- Plastmasiņš: Ko jūs galīgi traki?
- Edgars: Vecais, tā ir vienīgā iespēja savākt tik daudz naudas tik īsā laikā!
- Kristīne: Un kā mēs to visu dabūsim gatavu?
- Edgars: Tad nu tā - pirmkārt mēs šķūni pārveidosim par točku. Saliksim tur galdus, krēslus, bāra leti un skatuvi. Otrkārt mēs piedāvāsim to alkoholu, kas ir mūsu krājumos un saražosim vēl. Tur būs vīns, alus un kandža. Treškārt Stienis uztīs zālīti, ko pīpēt un sazināsies ar Kedu, lai ir grupa, kas spēlē.
- Stienis: Jā! Šodien pat draugiem.lv sazināšos.
- Edgars: Ceturtkārt mēs prasīsim zemāko cenu par visām precēm, kāda ir šajā apkaimē.
- Plastmasiņš: Bet kā tu reklamēsi savu točku? Naudas, lai ieliktu reklāmu LNT, TV3, radio vai žurnālā mums nav.
- Stienis: Es varētu uzprasīt kādam no saviem draugiem. Varbūt kāds var palīdzēt šajā sakarā!
- Kristīne: Labi! Tad ķeramies klāt…
Tā arī visi dara. Sāk pārkārtot šķūni, dzīt kandžu utt. Stienis dodas uz muižu un ielavās barona kabinetā, kamēr viņa nav mājās. Ieslēdz datoru un ieiet sexfreak.com… tas ir draugiem.lv.
- Stienis (neapmierināts): Hmmm… atkal profila statistika negatīva. Un kāpēc man ir tikai 2315 draugi?
Stienis nosūta vēstuli Kedai, kas tieši tobrīd ir online. Viņš izklāsta situāciju, kādā ir nonākuši viņu kopīgie draugi. Keda, protams, piekrīt uzstāties viņu točkā.
- Stienis: OK! Tagad jāuzprasa pārējiem par to reklāmu… kas tad tas? Jauns uzaicinājums?
Stienis ir saņēmis uzaicinājumu no kādas Daces Garkājas. Uzaicinājuma tekstā ir rakstīts:
…
Kad ieskatos tev dziļi acīs,
Gaidu, kad tavas lūpas ko sacīs.
Gribu zināt par tevi visu,
Vai es tev patiktu ar galvu lisu?
Ko tu ēd, ko tu dzer,
Vai sliktajiem pa dirsu sper?
Lūdzu apstiprini mani,
Nevis Malvīni vai Zani!
…
Stienis nedaudz apmulsa. Taču nedaudz apdomājies, viņš atcerējās, ka šī Dace ir tā pati, ko viņš bija saticis vienā no “Freestyle Battle”. Abi toreiz nopļāpāja visu vakaru. Stienis, protams, apstiprina uzaicinājumu un pamana, ka Dace ir online. Viņš nosūta viņai vēstuli.
…
Sēžot un dzerot aliņu savu,
Mēģinu atcerēties smaržu tavu.
Kaut kas no rozēm un tabakas.
Tas ne kas, ka iztukšoji man kabatas,
Gribēju tikai redzēt tavu smaidu,
Ar nepacietību nākamo tikšanos gaidu.
…
P.S. Vai gadījumā nezini kā reklamēt kādu preci, ja nav daudz naudas…?
…
Kā izrādījās, Dace tik tiešām ir ļoti izglītota reklāmas jomā un ar prieku piedāvājās palīdzēt Stienim. Viņi norunāja satikties jau pirmdien.
Pirmdiena tad nu arī pienāca. Stienis, agri piecēlies, saģērbās un devās uz centra vilciena staciju. Pa ceļam viņš no barona dārza nospēra pāris sarkanas rozes. Stacijā viņš sagaidīja piebraucam vilcienu. No tā izkāpa Dace - blonda, slaida skaistule ģērbusies tumši sarkanā kleitā. Stienis kādu laiku pastāvēja ar muti vaļā, bet pēc tam pasniedz rozes Dacei.
- Stienis: Tu burvīgi izskaties! Tas tev!
- Dace: Paldies!
- Stienis: Lūdzu! Tad nu dodamies?
- Dace: Jā!
Dace un Stienis, dodoties uz Plastmasiņa saimniecību, nepārtraukti runājās un nespēja atraut acis viens no otra. Pie Plastmasiņa Dace tika iepazīstināta ar situāciju. Dace brīdi padomāja un tad izteica savu priekšlikumu.
- Dace: Ideja ir laba. Nekas tāds vēl nav bijis! Tas piesaistīs tautu pirmām kārtām. Bet, lai viņi uzzinātu, ka tāda točka ir, vajadzēs lielu reklāmas kampaņu. Tā kā naudas gandrīz nav, tad jāizmanto citi līdzekļi. Vai jums ir točkai nosaukums?
- Edgars: Nē!
- Dace: Tad vajadzētu! Lai visi zinātu par ko iet runa…
- Māte: Kā būtu ar točka “Bez Tabu”…
- Dace: Vēlams neizmantot populārus nosaukumus, jāizdomā kaut kas oriģināls.
- Veltiņa: Točka “Pjaņici” gaģitsa?
- Edgars: Točka “Lētā”.
- Māte: Kā tu taisies pievilināt cilvēkus ar nosaukumu “Lētā”…?
- Plastmasiņš: Varbūt točka “Izlietne”?
- Kristīne: Točka “Dziļā rīkle”…!
- Stienis: Yo! Klausās šito - točka “Aknu Ciroze”.
- Dace: O! Laba doma… ķipa dzer tikmēr, kamēr dabū aknu cirozi!
- Stienis: Nu ja!
- Dace: Nosaukums ir, bet vajadzētu arī izdomāt dzeramajiem nosaukumus, lai vieglāk būtu citiem uzprasīt, ko viņi grib…
- Edgars: Kā būtu ja mēs gaišo alu sauktu “Kapātājs”, tumšo “Ļenganais” un stipro ”Bezfilma”…?
- Dace: Ģeniāli!
- Edgars: Paldies!
- Dace: Labi! Tagad vajadzētu šo točkas nosaukumu uzkrāsot uz sienām visā apkārtnē. Paņemiet kādu vecu krāsu un pinzeli.
Tā visi arī darīja un līdz vakaram jau kādi 50 uzraksti pa visu apkaimi bija gatavi. Atlika tikai gaidīt. Un jau nākamajā dienā parādījās pirmie apmeklētāji. Otrajā dienā jau vairāk, trešajā un ceturtajā dienā vēl un vēl… Viss jau aizgāja tik tālu, ka vīri sievām teica, ka iet makšķerēt (makšķeres atstājot mājās), dēli mātēm teica, ka iet spēlēt futbolu (bumbu atstājot mājās), sievas vīriem un mātes dēliem teica, ka iet pie friziera, bet visi beigu beigās satikās točkā “Aknu Ciroze”. Bizness acīmredzami gāja uz priekšu un jau pēc trijām nedēļām bija savākti pieci tūkstoši latu.
Stienis nolēma pateikties Dacei par palīdzību, tādēļ atkal ielavījās barona kabinetā (barons ir Rīgā un atpakaļ būs tikai rītvakar) un sazinājās ar Daci draugiem.lv portālā.
- Steinis: Paldies tev par palīdzību! Plastmasiņš varēs samaksāt parādu un viņam pat pāri paliks.
- Dace: Nav par ko! Man prieks! Vai mēs vēl kādreiz satiksimies?
- Stienis: Vispār es rīt uzstājos “Aknu Cirozē”. Kedai bija kaut kur jābrauc, tāpēc es uzņēmos izklaidēt publiku. Varbūt tu vēlies atbraukt?
- Dace: Es noteikti būšu!
- Stienis: Labi! Es uzstāšos 20:00…
Stienis atvadās no Daces un grasās jau iet projām, kad pamana vienu no barona gleznām nedaudz sašķiebušos. Viņš pieiet tuvāk un pamana, ka aiz tās ir seifs. Stienis nenoturas un izdomā uzlauzt seifu. Viņš ieraksta Googlē - apraksts kā uzlauzt seifu. Uzspiež enter un paņem pirmo lapu sarakstā - www.seifauzlauzejs.lv. Izdarot visu kā aprakstīts lapā, Stienim izdodas seifu atvērt. Seifā ir pāris rubļi, ”Ruki Verh” kasetes un dokumenti. Seifā ir arī Plastmasiņa zemes papīri un kādas vienošanās dokumenti. Vienošanās slēgta starp baronu Jurčiku un vietējo pašvaldību par zemes atsavināšanu Plastmasiņam un piešķiršanu to baronam.
- Stienis: Tad zeme barona rokās ir nonākusi nelikumīgi. Pašvaldība barona interesēs speciāli paaugstināja zemes nodokli, lai Plastmasiņam nekas cits neatliktu, kā piekrist barona izdevīgajam piedāvājumam. Bet kāpēc viņš pats tagad ceļ zemes īres maksu?
Seifā atradās arī kāda projekta dokumenti. Stienis tos izskatīja.
- Stienis: Viņš taisās uz Plastmasiņa zemes būvēt nakts klubu “assential”… Tad tāpēc tā augstā īres maksa. Lai Plastmasiņš nespētu to nomaksāt un būtu spiests pamest savu saimniecību.
Stienis paņem dokumentus, aizver seifu un dodas projām.
Arī nākamās dienas vakars nav jāgaida ilgi. Točkā ir manāma liela rosība. Visi gatavojas Stieņa priekšnesumam.
Pulkstens rāda 20:00 un točka ir pārpildīta, nav kur apgriezties. Točkā ienāk arī Dace. Stienis viņu pamana un ir drošs, ka var sākt.
- Stienis: Labs vakars točkas “Aknu Ciroze” biedriem, patstāvīgajiem apmeklētājiem un viesiem. Šodien ierastā grupa netika, bet es centīšos jūs izklaidēt kā varēšu…
…
Tad nu tā,
Šī jau nedēļa ceturtā.
Točkā “Aknu Ciroze” dzer cik lien,
Un uz tualeti skrien.
Visi grib sasniegt galīgu pāli,
Kad pat ienaidnieku sauc par brāli.
Man ir tikai divi vārdi jums -
Veltiņas brūvējums.
Tas gāž jūs no kājām,
Liek aizmirst par mājām.
Gribam mēs sasniegt spēju galu,
Dzerot kandžu, vīnu un alu.
Sametiet tukšās pudeles kulē,
Jo Stienis MC rullē…
…
Pūlis nepārprotami ārdās un gavilē. Tikmēr mājās ieradies ir barons Jurčiks. Viņam līdz ir atbraukuši divi draugi - Vasja un Stasiks. Abi ģērbti un izskatās diezgan līdzīgi Jurčikam, tikai uz trenuškām tiem strīpas tikai trīs.
- Vasja: Davai, Jurčik! Laižam, bļe, uz vienu kruto klubu te pat netālu.
- Stasiks: Da! Močījam, bļe! Kaut kāda “Aknu Roze” tur saucās…
- Jurčiks: Bļe! Labs ir! Laižam. Es nemaz, bļe, nezināju, ka te ir kāds klubs.
- Stasiks: Nesen tik atvērts, bļe, bet tik populārs, ka pat Rīgā runā!!!
- Vasja: Da pohuj, kad tu, bļe, savu klubu uzmauksi, tad viss būs cool!!!
- Jurčiks: Tā gan, bļe.
Visi trīs čaļi piebrauc pie točkas “Aknu Ciroze” durvīm. Ārā stāvošie dzird, kā no karietes skan basi (tuc tuc tuci tuc…). Visi trīs izkāpj no karietes un dodas iekšā. Jurčikam pielec, ka tā tak Plastmasiņa saimniecība. Viņš uzlec uz skatuves pie mikrofona un sāk bļaustīties.
- Jurčiks: Da bļe, nahuj te kāds klubs? Jūs gansi galīgi, bļe, ahujeļi!
- Stienis: Aaaa! Barona kungs, jūs tieši laikā!
- Jurčiks: Huj, bļe! Kur tā Plastmasa, bļe?
- Plastmasiņš: Barona kungs? Ko tad jūs te?
- Jurčiks: Bļe es tev teicu, ka tev jāsavāc nauda, a tu, bļe, te tusu taisi!
- Plastmasiņš: Patiesībā, barona kungs, es jums varu atdot naudu…
- Jurčiks: Što bļe? Kā, četras štukas…? Tas nav iespējams…!
- Stienis: Ir gan!
- Jurčiks: Nē! Ar procentiem, bļe, sanāk jobani 10 stabi! Ha… tagad vari atdot, bļe!?
- Plastmasiņš: Ko? Bet jūs taču teicāt četri…
- Jurčiks: Da bļe man pohuj, maksā vai tinies!
- Stienis: Maksāt nebūs nepieciešams. Man ir pierādijumi, ka barons šo zemi ir dabūjis nelikumīgi (un tagad noskan tāds pats muzons kāds skan ziepenēs, kad tiek paziņots - man būs bērns vai es esmu tavs īstais tēvs…)!
- Jurčiks: Što bļe! Tu esi mans kalps pidar! Nahuj tu tā?
- Stienis: Kā jūs pats sakāt - man pohuj! Nesanāks jums te uzcelt “assential” klubu.
Tikmēr ārā jau sabrauc rati, karietes un zirgi, no tiem izlec policisti ar stroķiem… Atbrauc S.W.A.T ar savu pajūgu. Visi aplenc točku “Aknu Ciroze”.
- Policija: Baron Jurčik, nāc ārā ar paceltām pudelēm…
- Jurčiks: Jūs mani, bļe, dzīvu nedabūsiet! Kurš izsauca, bļe, policiju?
- Visi, kas točkā (vienā balsī): Šlesers! Kurš gan cits!
- Jurčiks: Bļe!
Jurčiks grasās bēgt pa sētas durvīm, bet viņu pārtrauc Plastmasiņš, kurš tam iekrauj pa seju!
- Jurčiks: Pa ļicu ņi beiķi, pacani!
Policija ienāk točkā un savāc Jurčiku.
- Policija: Jūs tiekat apcietināts par nelikumīgu zemes piesavināšanos un cigarešu zagšanu no nepilngadīgajiem. Jums ir tiesības aizvērt savu debīlo purnu. Viss ko jūs dirsīsiet var tikt paskaidrots jums atpakaļ… fiziski!
- Edgars: Nenomet ziepes, varoni…!
Visi rēc un reizē nopūšas, jo beidzot ir miers un var dzert tālāk. Tie policisti, kas nepavada Jurčiku uz cietumu paliek točkā un iesaistās aktivitātēs (respektīvi - piedzerās).
- Policija: Plastmasiņ! Rīt tu saņemsi savas zemes papīrus. Tā atkal būs tava zeme.
- Plastmasiņš: Paldies!
- Policija: Nesakiet paldies mums, bet gan Stienim, kas mums parādīja pierādījumus pret baronu.
- Plastmasiņš: Paldies, Stieni! Bet tagad dzērieni uz točkas rēķina…
Pūlis bija sajūsmā. Visi dzēra līdz bezfilmai. Izrādījās, ka pa šīm četrām nedēļām paši Plastmasiņa māju iemītnieki nebija dzēruši ne pilītes… viņi bija tik ļoti aizņemti ar savu biznesu, ka par alkoholu pat nedomāja. Arī Kristīnes mātes dzimšanas diena netika nosvinēta. Protams, šis vakars bija tas, kurā viss tika atgūts. Nākamās dienas rītā Kristīnes māte pamodās blakus policijas priekšniekam… viņa karietes bagāžniekā! Veltiņa nekādi nespēja izskaidrot, kā viņa varēja apvemt sev muguru… Edgars ar Stieni bija šākuši tukšot alus mucu… no rīta viņi pamodās uz jumta… jau katrs ar savu mucu (Edgaram beidzot nebij pa īsu…)! Pat Kristīne ar Plastmasiņu bija pārdzērušies, un kā izrādījās pēc pāris dienām… viņiem būtu noderējusi Veltiņas pasūtītā prezervatīvu “Family Pack”. Taču ko padarīsi… Plastmasiņa saimniecībā pavasarī gaidāms pieaugums… Pēc lielā dzertiņa Stienis uzaicināja Daci uz pusdienām. Pēc nedēļas viņi jau bija pāris. Viņi nodibināja hip-hop apvienību “Gang Bang Clan” un devās vispagasta turnejā… Lieki piebilst, ka točka “Aknu Ciroze” kļuva ne tikai populāra pagastā vai visā Latvijā, bet arī pasaulē, izkonkurējot pat McDonalds restorānus… Alus “Bezfilma” kļuva par pasaules pirktāko preci uzreiz aiz tualetes papīra…
Purva Kapātājs 3 – Atriebēji Trenuškās Ir pagājuši 2 gadi. Vēl joprojām ir 19. gadsimts. Ārā ir ziema un valda aukstums. Šī ir kārtējā svētdiena vietējā cietumā, uz kuru tiek atvesti jauni ieslodzītie. Starp tiem ir arī Saņa – vienkārši Saņa. Jauniņš čalis, ne pārāk labi runā latviski, taču cenšas, protams, ar skūtu pauri un ja cietumā viņam jau nebūtu piešķirts apģērbs, kas sastāv no melnbalti svītrotām biksēm un jakas, tad Saņa noteikti dotu priekšroku zilām trenuškām, Honda Racing „ādas” jakai un lakotām kurpēm. Viņam tiek ierādīta kamera. Saņa ir komunikabls čalis, tāpēc viņš uzsāk sarunu ar savu jauno kameras biedru.
- Saņa (laipni): Privet, suka! Esmu Saņa. Kak tevi zavut, urod?
Kameras biedrs, sēdēdams uz tualetes poda, paskatās Saņā, tad noslauka pēcpusi un nolaiž ūdeni.
- Jurģis (vēsi): Sveiks! Mani sauc Jurģis! Tad tu būsi mana jaunā draudzene?
- Saņa (neizpratnē): Ņet, bļe! Esmu tavs jaunais kameras pacan.
- Jurģis (jautri): Zinu, zinu. Neārdies! Tie tādi cietumnieku joki…
- Saņa (ziņkārīgi): Za što tad tevi iesēdināja, bļe?
- Jurģis: Es novācu savu kameras biedru!
- Saņa: Što, bļe? Kak tu varēji novākt savu kameras biedru vēl neesot cietumā?
- Jurģis: Es pirms tam biju citā cietumā. Tajā es novācu savu kameras biedru, jo viņš visu laiku speciāli meta zemē ziepes… es viņam laikam patiku… bet es neesmu gejs, mani ārā draudzene gaida! Par tā loha slepkavību mani ielika uz pieciem gadiem šajā cietumā. Pēc šī termiņa atsēdēšanas man būs jādodas atpakaļ uz pirmo cietumu atsēdēt tur palikušo gadu.
- Saņa: Poņel, bļe! A pa ko tevi tajā pirmajā iesēdināja?
- Jurģis: Ā, es apzagu apakšveļas veikalu… gribēju draudzenei uzdāvināt ko jauku.
- Saņa: Nu da!
Pēkšņi atveras kameras durvis.
- Jurģis (priecīgs): O! Laiks pastaigai!
Saņa un Jurģis dodas uz cietuma pagalmu pastaigāties. Pagalms ir liels. Vienā galā atrodas olimpiskais sporta centrs un lunaparks, bet otrā galā izklaides iestāžu spārns.
- Saņa (ziņkārīgi): Ei, suka, ti zaješ ap ko te lietas grozās,? Kur es varu kaut ko dabūt, ja man vajag?
- Jurģis (rādot uz vienu tipiņu, kurš peldas cietuma baseinā): Redzi to? Viņš par attiecīgu samaksu sadabūs tev pilnīgi jebko. Vienreiz viņš sadabūja lidmašīnu, taču cietuma pagalms bija par īsu, lai varētu pacelties… un vēl… vienreiz viņš dabūja arī zirgu vienam džekam…
- Saņa (pārsteigts): Nahuj kādam cietumā būtu vajadzīgs zirgs, bļe?
- Jurģis (rādot uz citu tipiņu, kurš ievasko zirgu): Tāpēc, ka tagad šis strādā par taksistu cietumā! Te katrs ir pats par sevi… pelna kā māk. Nav dārgi, ja kas – brauciens no cietuma bāra līdz striptīza klubam maksā tikai 3 cigaretes…
- Saņa: Tri sigareti??? Bļe, doraga! A jums te striptīza klubs… kādas ģevuški jums te? Ir jums te tās – Meņa zavut Daša, za dva lata budu vaša -?
- Jurģis: Kā jau teicu, katrs pelna kā māk… nav mums te meiču. Daži džeki tur piestrādā… par dejotājiem!
- Saņa: Pidarasi!
- Jurģis: Nav nemaz tik traki, ja pamatīgi piedzeras. Vienreiz es pat esot pāris cigaretes kādam dejotājam aiz stringām aizbāzis… pats gan neko tādu neatceros… galīga bezfilma!
- Saņa: Užas kakoj ta! Ei… ti, gans, gadījumā nezini, kur es varētu atrast baronu Jurčiku?
- Jurģis: (pārsteigts): Baronu Jurčiku? To kam piespriests nāvessods par mēģinājumu aizklapēt pasaules populārāko točku?
- Saņa: Nāvessoda piespriešana, bļe, bija nepamatota. Viņu sākumā apsūdzēja par nelikumīgu zemes piesavināšanos, bet tagad viņu notiesā uz nāvi… Što to ņe tak!
- Jurģis (norādot uz kādu ēku): Es nemaz nebrīnos… pat cietumā ir točkas „Aknu Ciroze” filiāle!
- Saņa: Vai tu znaeš kā viņu var satikt, bļe?
- Jurģis: Viņš pārsvarā tiek turēts vieniniecē, bet uz tusiņiem viņu izlaiž! Kāpēc tu gribi satikt baronu?
- Saņa: Baronu Jurčiku, bļe, uz nāvi notiesāja nepamatoti… es nāku viņu spasaķ…
- Jurģis: Kāpēc tu tik ļoti gribi viņu izglābt… neciet netaisnību?
- Saņa: Ņet! Vienkārši barons Jurčiks ir mans brat!
Tikmēr Plastmasiņa saimniecībā no baznīcas mājās ierodas Kristīne, viņas māte, Veltiņa, Plastmasi
