Ir dienas, kad negribas iet uz tualeti dirst. Tās ir pohu dienas, kad galva smaga kā spainis un mutē ir jūtama vēmekļu garša, kas ir rūgta kā suņa dirsa. Ne jau tāpēc es negribu, ka man uz pohām nenāk ārā, nāk un vēl kā, bet tas, ka pohu sūdi smird pēc vella. Atceros savu pirmo reizi, kad sastapos ar šo šausminošo smaku. Es pat nenojautu tuvojamies briesmas. Nokārtoju savu lietu, kad pēkšņi, kas iecirta manās nāsīs. Likās, ka ieelpoju pilnu bļodu skunksa sekrēta, kas ir sablenderēts ar divas nedēļas veciem govs sūdiem un pārliets ar viskiju, vēl tik pietrūka Mārtiņam Rītiņam savā itāļu akcentā pateikt: „Kas var būt labāks par šo.” Ātri paķēru gaisa atsvaidzinātāju un pūtu cik vien spēka. Tualetē pacēlās migla, kas smaržoja pēc zemenēm. Pasmaidīju un sajutos, ka esmu siltā vasarā uz zemeņu lauka un apsēdies vagā uz sakarsušās melnzemes, meklēju lielākās sulīgākās zemenes, kas ir paslēpušās zem lapām ēnā un to vēsums ēdot atvēsina. Sāku jau dungot grupas Autobuss debesīs dziesmu- „Ziemā rakstīts dzejolis”, kad negaidot šo skaisto mirki izjauca atkal šausminošā smaka, kas bija izlauzusies cauri patīkamajam smaržu mākonim. Es aizcirtu durvis un aizbāzu durvju šķirbu ar grīdas lupatu un ar ļauniem smiekliem nobļāvos: „Pamēģini tagad tikt ārā, cūka.” Bet tā izlauzās un pēc pus stundas viss dzīvoklis smakoja. Es divas dienas nerādījos mājās.
Biju guvis lielu mācību, ka uz pohām mājās nevar dirst. No tās dienas vienmēr gāju dirst uz publiskajām tualetēm. Darīju to slepus, pagaidīju, ka neviens tur nav, aizpiedu degunu un nokārtojos, vasarā varēja aizlīst aiz kāda piemājas krūma un tur to lietu nokārtot, bet to bieži nedarīju, lai apkārtne nesmirdētu pēc tikko pļautas zāles, ko bija piedirsis govju ganāmpulks.
Pēc kārtīgas viena drauga dzimšanas dienas svinēšanas pamodos mājās. Galva sāp, vemt gribas un diemžēl dirst ari. Ārā ziema, putenis un publiskā tualete tālu. Saka, ka vēsture atkārtojas, bet nē, es to nepieļaušu. Čoms dzīvoja netālu un tā kā viņš bija tas vaininieks, kāpēc man ir poha, tad nolēmu viņam sarūpēt „smaržīgu” brūnu dāvaniņu. Atnācis ciemos es izlikos, ka vēlos aprunāt vakardienas jautros notikumus un apēst visus pārpalikumus, bet īstenībā es biju kā terorists ar paslēptu tikšķošu spridzekli. Ēdot čipšus un uzdzerot kolu man uzmetās nelabi. Redzot čomu sēžam ar saviebtu seju un skatoties uz zemes, es zināju, ka man bišku vēl jāiztur, kamēr viņš aizies pasnaust. „Ai labi, baigi miegs nāk, iešu drusku nosnausties, bet tu droši vari ēst visu, ko vēlies”, beidzot viņš salūza un es varēju īstenot savu ļauno plānu, bija jāpiesien lācis, nedrīkstēja mājās vest. Klusiņām ielavoties tualetē es sāku savu misiju, dirsu un reizē pūtu gaisa atsvaidzinātāju, lai smaka netiek līdz viņam pārāk ātri. Maz trūka, lai izvemtos, bet es kā īsts vīrs to izturēju. Kā īsts pieredzējis profesionālis es pieliku durvju šķirbai grīdas lupatu priekšā un izlavījos no dzīvokļa. Sāku atkal kā dziesmā sapņot par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem. Tik patīkami bija atkal atrasties svaigā gaisā. Slēdzu jau sava dzīvokļa durvis vaļā, kad saņēmu sms: „Bļin, Tu dauni, kas tā pa smaku, tā smird, nāc vēdināt”. Es pasmaidīju un aizsūtīju atpakaļ sms: „Priecīgas pohas 
”
