Pirmais ziemas d*rsiens18

Istabā valdīja klusums, iekurtais kamīns nesa siltumu pār visu telpu, kas lēnām atkausēja aizsalušās loga rūtis. Vienīgi vecais Bladhaunda šķirnes suns Čērčils gulēja kamīna tuvumā un ik pa laikam nolaida kādu smaceni, kas pārpildīja istabu ar Čērčila mīlestību, kas gaidīja savu nākamo upuri.

Mazās meža mājiņas durvis pēkšņi tika spēcīgi ar kāju atspertas vaļā, kas istabā ienesa brango ziemeļa vēju un sniegu. Čērčils tā sabijās, ka skrienot paslēpties atstāja aiz sevi brūnu sūda bultu, kas norādīja viņa slēpni. „Ak Tu vecais kranci, cik Tev var teikt, ka es Tev vienreiz iebāzīšu tapu dirsā, lai tu piepildies pats ar saviem sūdiem kā tāds tītara cepetis ”, skarbā balsī norūca Tālis.Tālis bija jau gados pieredzējis mežcirtējs, kas ar savu gigantisko cirvi vietējo acīs bija kļuvis par Lāčplēsi. Šo iemantoto Lāčplēša tēlu paspilgtināja Tāļa garā bārda, lielās betona dūres un atgadījums, kad viņš sadzēries puspliks kā uz tāda rodeo buļļa bija uzlecis uz kāda pamatīga izmēra mežakuiļa, kas pēc tam bezspēkā nokritis beigts.

Tālis nokratīja savu garo biezo bārdu no sniega, apsēdās ādas krēslā tuvāk kamīnam un ar trīcošām nosalušām rokam lēnām vilka nost savus izmirkušos zābakus. Kāju pirksti bija jau kļuvuši zili no sala. „Čērčil, nāc šurp uzdirs papum uz pirkstiem, lai paliek silts, savādak atkal vajadzes kādu pirkstu amputēt”, bet Čērčils jau bija atkal apgūlies savā vecajā vietā virsū sūda bultai un ik pa laikam bija dzirdams kāds sīvai. „Nu vismaz Čērčil, papu apgādā ar dabisko apkuri”, Tālis ar smaidu noteica. Tālis ielēja sev glāzē viskiju un ar maziem malkiem malkoja, lai ķermenis atkal sasildītos. Kājas bija pavērstas pret kamīnu un Tālis jau sāka just, ka atkal pirkstos cirkulē asinis. Pavērsis acis uz augšu, viņa priekšā virs kamīna spoguļojās stalti brieža ragi. Tālim uzreiz atmiņā iešāvās kāds sens atgadījums, viņš ar smaidu uz sejas noteica: „Ehhh...Rūdolf”.

Tālis bija savos spēka gados un bija izslavēts mežcirtējs, ļaudis jau tad lēsa, ka Tālim pat nesagādātu grūtības nocirst dižozolu. Tālis mežā palika no rīta līdz pat vakaram, kaut arī pārējie kolēģi darbu beidza agrāk. Vienā no tādām reizēm Tālis brida pa kupenām cirst nakamo koku, kad pēkšņi sajuta, ka brūnais laicis vēlas paelpo svaigo meža gaisu. „Bļeģ, laikam vakardienas ēstais rosols bija pa vecu, šodien pirmais ziemas dirsiens būs”, viņš iesaucās un novilka bikse līdz zemei un sāka ierasto procesu. Lielā kūpošā cigārā gals jau bija ieslīdējis kupenā, kas apkārt sev sāka kausēt kupenu. Te pēkšņi Tālis sajuta kaut ko aukstu sev pieskaramies no mugurpuses, kas sajutās, ka kāds grib iebāzt vīna korķi un uz izbīli iekrita ar seju kupenā. Uzrausies augšā un apgriezies, viņš savā priekšā ieraudzīja stāltu briedi ar vareniem ragiem. Tālis centās piecelties, bet paslīdēja un ar celi iebrauca tikko izspiestajā cigārā. Briedis paspēra soli tuvāk Tālim. Viņš atpazina līdzību ar Ziemasvētku vecīša galveno ziemeļbriedi Rūdolfu, bet tikai Rūdolfa ierasto sarkano degunu bija nomainījis brūns sūda pikucis uz tā. „Bļaģ, sūda rudolfs, man gribēja aiztapot dirsu ar degunu”. Abi skatījās viens otram acīs, Tālis bija kā vecītis ar sniegoto bārnu un pretī stāvēja sūda Rūdolfs. Tālis piecēlās stāvus, bet briedis redzot vējā plīvojam Tāla ķekaru, instinktīvi metās tam klāt, domājot pazīst kā pupa galu. „Mierā Rūdolf”!!!, viņš iesaucās, bet tas nelīdzēja. Tālis sasprindzināja savu betona dūri un ar brangu pisaku pa brieža apakžokli tā ka nokrakšķ to izslēdza. „Nu sūdeli, kurš tagad dāvanas vedīs bērniem”, viņš iekliedzās uzspļaujot uz tā zaļu puņķa spļāvienu!!! Uzvilcis bikses, paķēris Rūdolfu aiz kājas un vilkdams to mājās sāka dziedāt: „Zvaniņš skan, zvaniņš skan Ziemassvētki brauc, dāvanas būs Tev un.....Da nebūs, jo Rūdolfam pizģets”!!!

Pitona tvēriens