Pelēka diena caur pilsētu iet,
Kāda meitene skumīgi dzied...
Pēdējais vilciens ir nokavēts jau,
Cita ceļa uz mājām vairs nav...
Lietus lāses aiz loga pastiprināja rokbalādes radīto depresīvo noskaņojumu šajā pelēkajā dienā. Jau kuro dienu sēžot savā garlaicīgajā birojā, sirdī iezagās skumjas par dzīvi, kuru es palēnām izniekoju, kā arī sirdi plosošas ilgas pēc grupveida seksa un kokaīna...
***
Un atkal jau pieķeru sevi pie tā izsmalcinātā, riebuma pašam pret sevi, paveida. Šorīt kārtējo reizi, skarbi kā arāba pimpis mazā zviedru meitenē, manā prātā iešāvās apjausma par kādu vitāli svarīgu lietu.
Nedaudz pārfrāzējot kādu, kuru vārdā neminēšu - esmu mūžīgi izbesīts un depresīvs, jo lieliski saprotu, ka nekādā veidā nespēju sasniegt vienīgo stāvokli, kurā jūtos patiesi laimīgs. Proti, dirst uz galvas pilnīgi visiem, kamēr viņi mani nēsā uz rokām. Diemžēl, esmu nodzīvojis pietiekami ilgi, lai saprastu savas laimes neiespējamību, tālab, kā heroīniķis pie metadona, ķeros pie citām alternatīvām...
Tas, protams, nenozīmē, ka negūstu mazu prieciņu arī no sīkām cūcībām, bet tomēr - tas nav tas pats. Salīdzinot tēlaini - lai arī rezultāts ir vienāds, tomēr lielāks prieks ir nevis vienkārši nodedzināt baznīcu, pilnu ar sektantiem, bet gan uzrīkot tur izvirtības zaņķi ar prostitūtām, dažādām narkotikām un sodomiju, un pierunāt viņus nosvilināt savu būceni pašiem.
