Tagad spokos raksta par visu.
Man viens pikants stāstiņš ir atmiņā par vīriešu biksēm. Neceri, nebūs stāstā par to, kas biksēs iekšā. To saistoši mācētu izstāstīt tikai mūsu pikantāko stāstu lielmeistars MobyDick.
Tas bija tālajos padomju gados, kad veikalos bija grūti nopirkt sev vēlamu apģērbu. Kaut cik vieglāk bija cilvēkiem ar standarta augumiem, jo viss tika rūpnieciski ražots tikai stingri pēc GOST - valsts standarts. Lielais vairums arī tos pirka, valkāja un bieži vien staigāja kā brāļi vienādos apģērbos. Ko darīt tiem, kuru augumi no GOST stipri atšķīrās. Kāda sajūta tev būtu, ka aizej uz kādu teātri, vai svētku sarīkojumu darbā un vēl pāris cilvēku ieradušies jaunos, tieši tādos kā tev, uzvalkos?
Nestandarta augums bij arī manam vīram. Kā viņš pats izteicās - der vectēva žakete(50-52) un mazā brālīša bikses(46-48). Izmēri minēti pēc to laiku standartiem.
Atsevišķi bikses arī reti bija nopērkamas. Ja bija, galvenokārt vidējie un mazie augumi, manējam arī augums pāri vidējam - vajadzīgs septītais.
Kuram jaunam vīrietim nepatīk stilīgi ģērbties un kurai jaunai sieviete negribas, lai viņai blakus tāds vīrietis ir? Kāda izeja? Protams, ka jāšuj pašiem.
Man toreiz jau bija jauna elektriskā šujmašīna un pirmās iemaņas šūšanā. Veikalos bija diezgan piemēroti audumi nopērkami. Manas darba kolēģes ari apšuva savas ģimenes un tas savā laikā pat par hobiju bija kļuvis.
Labas vīriešu bikses uzšūt nemaz nav tik vienkārši. Daudzo kabatu un priekšējās aizdares pareiza iestrāde ir diezgan sarežģīta. Bijām jau noziedojuši vienas bikses ar pieņemamu piegrieztni, tās rūpīgi izārdījuši, pārnesuši visas detaļas uz papīra un sīkumus pielabojuši. Kabatas jau biju pamēģinājusi uzšūt atsevišķi no cita auduma. Ar priekšējo aizdari nepavisam neveicās. Toreiz rāvējslēdzēji vēl nebija brīvi nopērkami, tāpēc bija jāizšuj 4 slīpi pogcaurumi un ļoti precīzi jāiestrādā bikšu aizdarē. Pētīju variantus gan veikalos, gan citur un katru brīvu brīdi pie tā piedomāju.
Kādu dienu pēc darba braucu elektriskajā vilcienā uz Majoriem. Vilciens kā parasti pārpildīts. Vēl dabūju sēdvietu uz sola pie ejas. Cilvēki nāk un nāk un eja arī stāvgrūdām pilna. Vilciens dodas ceļā.
Tieši acu priekšā un man pie sejas pavisam tuvu ieraugu ļoti skaistu bikšu aizdari. Vairāk neko neredzu, jo tas ir tas, kas pēdējās dienas mani patiesi nodarbina. Nevaru acis novērst. Pēc laiciņa mana sapņu aizdare sāk nervozi tā kā kustēties, kā aizgriezties no manis. Dzirdu arī balsi - vai nākošā izkāpsiet. Paveros uz augšu - jauns glīts piesarcis vīrietis, cenšas izspraukties uz izejas pusi. Viņam izdodas pārbīdīties tikai kādu metru uz izejas pusi. Viņš nemaz nepūlas vairs izkāpt nākamā stacijā. Tikai tagad apjautu un laikam pat nosarku, ka esmu pārāk cieši un nepārprotami blenzusi vienā vietā. Iespējams viņš padomāja, ka rāvējslēdzējs nav ciet vai vēl kas ļaunāk. To neviens vairs nepateiks.
Vīram bikses izdevās uzšūt ar kvalitātes zīmi, bet visu mūžu man tagad nācās viņam tās šūt (izņemot dzinsus). Vairāk nekad tik atklāti neblenžu uz lietām , kas man interesē, bet kādam izraisa mulsumu.
