Tā kā iepriekšējai daļai (Par ko mūsu senču senči smējušies) bija visai liela atsaucība, piedāvāju turpinājumu ar jociņiem no latviešu tautas anekdotu izlases. Šajā reizē anekdotes par draudzi.
Patīkamu lasīšanu.
Par ko mūsu senču senči smējušies 25
126
0
Jaungada naktī mācītājs uzlīdis uz staļļaugšas. Gribējis noklausīties, vai lopi pulksten divpadsmitos runā. Tā šim kāds iestāstījis. Lūzis viens dēlis, mācītājs uzkritis aunam uz muguras. Auns liek ārā pa durvīm. Mācītājs auna mugurā tik domājis: - Mīļais dievs, sargā mani no sētas caurumiem!
Otrajā dienā šim jākāpj uz kanceles.
- Mani pats nelabais gars vazāja pa pasauli. Tikai palika muguras vīle un krekla apkakle.
...
Velēnas draudzes mācītājs bijis īsredzīgs. Reiz braukuši ar kučieri uz draudzes dievkalpojumu.
Mācītājs teicis, lai kučieris piegrūžot ar pātagas kātu, kad kāds nākot, lai varot pasveicināt.
Tikko nācis verstu stabs, kučieris piegrūž mācītājam, un tas nu sveicinājis katru stabu, kuram braukuši garām.
...
Kāds mācītājs teicis sprediķi par nastu nesēju ēzeli. Vēlāk viņš ņemis to draudzei skaidrot: - Redzi, mīļā draudze, es, par piemēru, esmu tāds mazs ēzelītis, man maza draudze. Pāvests jau ir lielāks ēzelis, bet bīskaps pavisam liels ēzelis.
...
Limbažu mācītājam bijis paradums runājot rokām berzēt kanceles malu. Kāds draudzes jokdaris nolēmis mācītāju no šāda ieraduma atradināt. Viņš nosmērējis kanceles malu ar sviestu.
Sprediķa laikā mācītājs atkal kā vienmēr berzējis kanceles malu. Pašlaik mācītājs runājis par mīlestību. Viņš jautājis draudzei:
- Kas ir mīlestība? Kas ir mīlestība?
Baznīcā valdījis varens klusums.
Pacēlis rokas, mācītājs izsaucies:
- Nu tīrais sviests!
Aiziet nabaga vīrs pie mācītāja un lūdz, lai pieraksta šo pie dievgaldniekiem. Labs ir, vai šim nauda esot? - Nē, nav, kur lai ņemot? - Ja ne citādi, lai nozogot.
Zemnieks, viltīgs būdams, ejot projām paņem mācītāja dārgo pīpi un pārdod.
Otrā dienā atnes zemnieks mācītājam naudu. Mācītājs prasa, kur tad nu šis ņēmis esot?
- Nozagu, - tā zemnieks.
- Kam tad?
- Jums jūsu pīpi - kā mācīts, tā darīts.
- Ko, manu pīpi, manu dārgo pīpi, tu, tu, nešķīstēns, neviens velns tev grēkus vairs nepiedos, prom!
...
Mācītājam jānokristī žens, bet, to par meiteni turēdams, teic meitenei attiecīgu sprediķi. Kūms tam pateic: - Mācītāja kungs, tas mazais ir zēns.
Mācītājs: - Šī meitene, kura izrādās par zēnu, tiek arī kā zēns kristīts dieva, dēla un gara vārdā.
...
Kāds mācītājs bija nodomājis svētdien baznīcā turēt lielu sprediķi. Tāpēc, lai valoda labāk veiktos, iedzēris.
Svētdien no kanceles noskaitījis lūgšanu un sācis stāstīt par Dāvidu: - Dāvids sacīja...
Bet, ko Dāvids sacījis, neatminējis. Turpinājis atkal: - Dāvids sacīja..., Dāvids sacīja..., Dāvids sacīja... Āmen.
...
Mācītājs nemaz nemāk dziedāt. Balss nav. Dabūjis kādu vecu, aklu vīru, kam bijusi laba balss. Un tas dziedātājs iet visur līdzi. Mācītājs saka vārdus, un šis, dziedātājs, velk meldiju.
Mācītājs pašlaik grib ņemt brilles no kabatas ārā, bet stikls pušu. Viņš saka:
- Ak, skāde! Brillei glāze pušu.
Vecais tūlīt sāk dziedāt:
- Ak skāde! Brillei glāze pušu.
Mācītājam tas nepatīk:
- Ei, vecais, nav jau riktīgi!
Šis pakaļ:
- Ei, vecais, nav jau riktīgi!
Mācītājs paliek jau dusmīgs:
- Vai tu jau draudzi smīdināt sāksi?
Bet vecais neko nesaprot:
- Vai tu jau draudzi smīdināt sāksi?
Nu mācītājs paliek vēl dusmīgāks:
- Tu tiešām pelnīj's pērienu.
- Tu tiešām pelnīj's pērienu.
Nu šis redz, ka vairs neko darīt, - vecais nepaliek klusu.
Saķer galvu un kliedz:
- Apžēlojies, apžēlojies! Tas vecais aklais piedzēries!
Bet šis tik pakaļ:
- Apžēlojies, apžēlojies! Tas vecais aklais piedzēries!
Reklāma
Skolā katoļu mācītājs jautā bērniem, vai kāds zinot, kāda izskatoties dvēsele? Kāda meitenīte pieceļas un saka, ka zinot. Dvēsele izskatoties pēc jaunas meitas un esot ģērbusies pelēkos brunčos, baltās zeķēs, melnās kurpēs un baltu lakatiņu ap galvu. Mācītājs nu jautā, kā viņa to zinot? Meitenīte stāsta, ka to savām acīm redzējusi mācītāja muižā. Kādu rītu viņa agri atnākusi mācītāja dārzā puķes ravēt, bet, tā kā bijis vēl pārlieku agrs, tad noslēpusies krūmos, lai drusku nogaidītu. Un pēc brīža viņa redzējusi, ka no mācītāja istabas pa logu izkāpusi jauna meita pelēkos brunčos. Taču nevis meita tā bijusi, bet dvēsele, jo mācītājs, viņai aizejot, teicis:- Atnāc, manu dvēselīt, vakarā atkal.
...
Viens mācītājs atkal tā izdarījis. Viņš bijis nupat kā kārtis spēlējis ģērbkambarī, un tad viņš tūlīt saukts baznīcā. Nezinājis, kur lai citur kārtis liek, un iebāzis kabatā. Baznīcā viņš gribējis izņemt kabatas lakatiņu, un kārtis izkritušas. Nu nezinājis, ko lai iesāk. Visa draudze un redz, ka mācītājs ir kāršu spēlmanis. Pēc brīža viņš attapies, piesaucis mazu puiku un teicis:
- Klausies tu, mazais, pacel man pīķa kalpu!
Jā, mazais pacēlis taisni to kārti, ko mācītājs viņam licis. Tad mācītājs griezies pret draudzi un teicis:
- Nu redziet, mani mīļie, tik mazs un jau samaitāts - viņš jau kārtis pazīst.
...
Reiz mācītājs teicis uz zemnieku: - Sargieties no brandvīna, jo brandvīns ir cilvēka lielākais ienaidnieks!
Zemnieks atbildējis: - Jā, bet Bībelē stāv rakstīts, ka būs savus ienaidniekus mīļot!
...
Kāds mācītājs kapos pie mirušas meitenes kapa runājis aizgrābjošu runu un beidzot noteicis: - Ja šī meitiņa nebūtu mirusi, no viņas būtu iznācis liels vīrs.
...
Nu ko, vajag vēl?
Tev patiks šie raksti
