Nokaunies!23

Kad vēl mācījos koledžā, mēs dzīvojām 19. gs. celtā mājā, kurai lūza un plīsa gandrīz viss iespējamais. Jā, tajā laikā manam brālim vēl bija tas lielais tarantuls, ar kuru viņš mēdza mani biedēt. Kādā sestdienas dienā mums salūza kanalizācija un tēvs izsauca vietējo santehniķi, taču pats brāli steidzās aizvest uz atrakciju parku. Neko ļauna nedomājusi, pēc ilgas vārtīšanās pa gultu es izdomāju aiziet uz dušu. Ilgu laiku pavadījusi dušā devos ārā no tās un gandrīz vai uzskrēju virsū santehniķim. Uzmanīgi centos paiet garām viņam caur šauro gaiteni, taču pēkšņi man uz kājas uzrāpoja tarantuls, kurš kā izrādās bija izbēdzis no būrīša un no tām bailēm man sanāca ielekt tieši santehniķim rokās. Kaut kādā vaidā, atsējās josta, kura palīdzēja piesegt manu pliko pakaļu un visu pārējo un santehniķa rokās es biju gandrīz vai kaila, jo halāts bija pusvērts. Tas vēl nebūtu pats apkaunojošākais, taču kad es ieraudzīju, ka mana māte to visu ir noskatījusies, mana seja kļuvu sārta kā biete. Tagad esam pārvākušies un mums vairs nav problēmu ar kanalizāciju, bet pirms izeju no dušas, es vienmēr pārbaudu vai halāta josta ir kārtīgi aizsieta.

Tas notika diezgan sen, kad es vēl mācījos pamatskolā. Notika klasesvakars, kurš, protams, bija pilns ar dažādām rotaļām un spēlēm. Iespējams, ka šīs būtu mans labākais klasesvakars, jo es pārmiju pāris vārdus ar savu kvēlāko simpātiju- Džesiku, taču...Sākām spēlēt aklās vistiņas un mēs ar labāko draugu mazliet pārkāpām noteikumus, jo noķeršanas vietā mēs mazliet iedunkājām tos nabadziņus, kurus mums izdevās noķert. Pienāca mana kārta vadīt un es iekarsis traucos pa visu telpu, līdz kādu saķēru. Domādams, ka tas ir mans draugs, centos viņu iedunkāt, bet dunkas vietā sanāca tikai pliķis. Nekas traks, ja vien mans „noķertais draugs” nebūtu manas 51 gadīgās skolotājas krūts un es to nebūtu iepliķējis. Visus atlikušos gadus Prinstonas pamatskolā, kad sākās angļu valodas stunda es mēdzu nosarkt kā biete, atceroties šo apkaunojošo incidentu.

Ar draugiem bijām nolēmuši atpūsties pie vietējā dīķa. Nez kādēļ, bet visi uzstāja, ka man samaksās, ja es no laipas ielēkšu kaila. Būdama azartiska es pieņēmu derības un ielēcu dīķi. Iznirusi sapratu, ka draugi mani ir izāzējuši un aiznesuši manas drēbes. Mana māja atradās tikai kādus divsimt metrus attālāk no dīķa. Ilgi domājusi izlēmu nogaidīt īsto brīdi, kad rāpties ārā no dīķa un skriet uz māju. Tikai dažus metrus pirms pēdēja pagrieziena līdz mājām es pēkšņi sastingu. No stūra izlīda bars vietējo mūķeņu, kuras devās savos dārza darbos. Tā nu es stāvēju kādus desmit metrus no šī mūķeņu bara un nespēju izdomāt ko darīt tālāk. Nezinu, cik ilgi tas būtu turpinājies, ja ne vien kāda no mūķenēm nebūtu man piegājusi klāt un iedevusi paprāvu maisu, ar kuru lika man piesegties. Tā nu es nosarkusi spēju ielavīties mājās un uzvilkt drēbes, kā arī pazvanīt un „pateikties” saviem draugiem. Visu atlikušo vasaru mūķenes gāja gar manu māju, bet vienmēr kā es viņas pamanīju, es iebēgu mājās, vai noslēpos aiz garāžas.