Baumo, ka šī ir viena no apkaunojošākajām daļām! Tātad, pēc lūguma ari 14. daļa no sērijas "Nokaunies!". Ja vēlies nākošo daļu, tad tev būs jāiesūta savs stāsts, jo atrast tādus ir kļuvis ļoti, ļoti grūti. Eh, lūk, 14. daļa!
@aigarszs
Nokaunies! # 1491
1384
5
anonīms.
Tas notika pavasarī. Braucu no Ilūkstes uz Rīgu, jo vajadzēja pie acu ārsta. Mašīna bija servisā, tāpēc pienācās izmantot sabiedrisko transportu. Iekāpu autobusā un jau pēc pāris kilometriem jutu, ka cērmes laikam mēbeles pārbīdīja, jo visu laiku rūca un kurkstēja vēders. Bijām jau aiz Neretas, kad sapratu, ka drīz būs augstspiediena izvade caur pakaļu. Tā kā nākošā vieta, kur autobuss piestāj bija vēl tālu, devos pie šofera un prasīju, lai viņš aptur autobusu. Līdz ko autobuss apstājās, es tā kā izmisīgs pirdiens ātri devos krūmu virzienā. Ieskrēju un beidzot...kāds atvieglojums. Jau pieplēsis puskilo ar lapām sāku slaucīt pakaļu, kad pēkšņi zaudēju līdzsvaru un bāc! Ar pakaļu taisni sūdos. Pelēkie džinsi nu bija ieguvuši brūnganus pleķus, kurus pamanītu pat aklais. Neko darīt, apsēju jaku ap vidukli cenšoties nomaskēt sūdu klātbūtni. Iekāpu autobusā un devos uz savu sēdvietu. Nabadziņi tie, kuriem gāju garām, jo visiem deguns aiz smakas gandrīz vai pakausī salīda. Protams, viss autobuss ieguva savdabīgu aromātu un ticiet, ne jau pēc zemenēm smaržoja. Nu tādi tie mani piedzīvojumi, protams, Rīgā esot nopirku citas bikses.
tulkots.
Biju basketbola sacensībās. Māte ar tēvu bija atbalstītājos, kopā ar vēl vismaz 500 cilvēkiem. Spēle izvērtās diezgan veiksmīgi, lai gan uz laukuma es tiku vien spēles pusē. Kad atbraucām mājās, tēvs paziņoja, ka spēles ieraksts būs redzams vietējā televīzijā. Nopriecājos, jo biju diezgan rezultatīvs un pamanāms. Sanācām visa ģimene pie TV un sākām skatīties. Tikām līdz tai vietai, kad es nācu laukumā un sekoja tuvplāns. Kamera bija pievilkta tik tuvu, it kā es būtu galvenais tās uzmanības avots. Par nožēlu, tieši tajā brīdī es biju iebāzis roku šortu aizmugurē un pēc pāris sekundēm to izvilcis ostīju. Neatceros, ka ko tādu biju darījis, bet tagad to redzēja visi, kas atradās pie TV un skatījās šo spēli. Tas bija apkaunojoši. Pēc šī atgadījuma es vismaz uz kādu mēnesi biju ieguvis iesauku „Smaržīgais pirksts”.
Reklāma
tulkots.
Šodien no rīta piecēlos, kā vienmēr gultā biju tikai es mana sega. Ieslēdzu TV un gāja kaut kāds šovs, kurā rādīja seksīgus vīriešus. Tas man lika izspēlēt dažas patiesi slepenas vēlmes un es biju gatava atvērt skapi un izvilkt savu dūcošo draugu. Jau pēc pāris sekundēm viss bija savās vietās un varēja sākties piedzīvojumi. Aizvēru acis un sāku iztēloties, bet pēkšņi blīkšķis un mana ģimene bija manā guļamistabā. Tēvs, māte, māsa un sīkais brālis. Tēvam rokās bija torte un mātei rokās aploksne. Visi viņi skaļi sauca: „Apsveicam ar iestāšanos augstskolā, Dērsij!”. No vienas puses es biju laimīga, jo nedomāju, ka tikšu, bet no otras, kāds patiešām skaļi dūca un lika priecāties ģimenes klātbūtnes laikā. Lai gan biju apsegusies, man šķita, ka māte un māsa nojauš manas gulēšanas un vaibstīšanās iemeslu. Māte iesaucās: „Ļausim Dērsijai saģērbties un sakārtoties, vēlāk arī ieiesim un vēlreiz viņu apsveiksim!”. Līdzko visi bija ārā, izvilku savu burvju nūjiņu un liku tam beigt dūkt. Es zināju, ka māte visus izdzina tieši šīs burvju nūjiņas dēļ. Bija diezgan grūti viņai vēlāk paskatīties acīs.
anonīms.
Bija skolas diskotēka. Viss notika mūsu skolas aktu zālē, logiem aizlikām biezus aizkarus, nu tā, lai tumšs būtu. Viss sākās ap 4 pēcpusdienā un tā kā bija ziema, drīz ārā satumsa. Kā jau stulbi pusaudži, skraidījām pa zāli, lakstījām, runājāmies, bļaustījāmies. Galu galā, ar draugiem apsēdāmies pašā aktu zāles stūrī uz pēdējā loga palodzes. Es sēdēju pašā malā un manās acīs uzreiz iekrita savāda lieta. No sākuma likās, ka kāds kaut ko ir izlējis, bet tas bija kaut kas biezs. Iešāvās prātā doma, ka tas vaŗētu būt kaut kāds plastilīna gabals un ar rokas vēzienu mēģināju to aizslaucīt. Kļūda, liela kļūda! Kāds bija piedi*sis aktu zālē uz palodzes un es roku to aizslaucīju. Iespējams, ka vajadzēja uzvesties klusāk un slepus aiziet nomazgāt roku, bet es biju pietiekoši skaļš, lai visi mani draugi apjēgtu notiekošo un sāktu smieties. Es vēl joprājām nevaru saprast, cik lielam ģēnijam vajag būt, lai izdomātu padir*st uz palodzes skolas aktu zālē.
guniiiiiiite.
Cik atceros, tajā laikā gāju jau 5.klasē. Mamma mani sūtīja pēc piena uz veikalu. Mūsu miestā bija trīs pārtikas veikali, no kuriem divi normālākie bija slēgti. Nu, neko, gāju uz to pēdējo. Ieeju iekšā, protams, pārdevējam īpašās dienas, īgns galīgi (nu viņš arī bija tāds padīvains, nostāsti par viņu arī bija dzirdēti :D). Te preces bija jāprasa, nav tā kā mūsdienīgajā Maximā, ka ņem un tausti ko gribi. Skatos pāri letei, jā, ledusskapī stāv piens, nu i es prasu: "Man lūdzu vienu paku piena". Pārdevējs uz manis tā paskatījās un atcirta pretī : "Kam tev vajag blja, pašai drīz būs". Es, kā jau piektklasniece būdama, galīgi samulsu, ka tāda "pieaugušo" atbilde izskanēja un ātri vien pazudu no veikala. Mājās, protams, mammai sameloju vnk, ka piena nebija :D
Reklāma
tulkots.
Skolā pie mums bija atbraukuši brīvprātīgie no Veselības ministrijas, kas stāstīja daudzko par seksu, par no tā izrietošajām problēmām. Rādīja arī video un dažādas pamācības, nu kurām viena bija prezervatīva uzmaukšana uz gurķa. Klases sastāvā šīs priekšnesums izraisīja apslēptu smieklu pieplūdumu, bet mani tas tiešām ieinteresēja. Pēc šova mums katram izdalīja pa paciņai prezervatīvu. Atnākot no skolas devos uz mājām. Mājās, sēžot pie datora mani pārņēma neliela ziņkārība par to, kā tas būtu ar gurķi, jā slimi, bet...Iegāju virtuvē un paņēmu gurķi. Ienesu to savā istabā un uzvilkusi tam virsū prezervatīvu sāku darīt darāmo. Nē, tas bija pārāk dīvaini, tāpēc ilgi neturpināju. Domāju, ka gurķi izmetīšu miskastē, bet ienesot to virtuvē pēkšņi iezvanījās telefons un es devos to pacelt. Gurķi pagaidām atstājot uz galda. Zvanīja mana draudzene un mēs norunājām kādas 15 minūtes. Atkal devos virtuvē un ieraudzīju, ka mans mazais brālis ir izdomājis ieturēt launagu un pie tējas sataisījis desmaizes ar gurķi. Varēja redzēt, ka puse gurķa jau bija notiesāta. Pārējo viņam atņēmu un izmetu, sakot, ka šīs gurķis ir bojāts. Nabaga brālis.
tulkots.
Matemātikas stundā man savajadzējās uz tualeti. Iegāju tualetē un šķita, ka esmu vienīgais. Sāku kārtot savas vajadzības un klusiņām dungoju Riannas „Umberlla”. Ar laiku iekarsu un dungošana kļuva aizvien skaļāka, nedaudz vēl ar kāju piesitu pie flīzēm. Nezinu, kas man bija uznācis, bet šī dziesma visu laiku skanēja galvā. Tā nu biju tik tālu iekarsis, ka drīz jau dziedāju pa visu tualetes telpu. „Aizveries! Atradusies te vietējā Rianna. Kluci pat nevar nolikt no tavas kaukšanas. Apklusti vienreiz!”, atskanēja balss no citas kabīnes. Apklusu un negāju ārā tik ilgi, līdz balss īpašnieks neaizgāja no tualetes.
anonīms.
Braucu no darba centrā uz Mežciemu ar trolejbusu. Iekāpu iekšā un trolejbuss kā par brīnumu bija pārpildīts. Paveicās, ka tiku sēdēt pie viena vīrieša pusmūža gados. Sēdējām kādas 5 minūtes līdz viņš iesaucās: „Sveiks, ko dari?”. Es mazliet izbrīnīts skatījos, bet tad atbildēju, ka neko nedara. Tad viņš prasīja, ko tēvs mans dara. Es vēl ar lielāku izbrīnu paskatījos un teicu, ka viņam nav daļas gar manu tēvu. Viņš pagriezās pret mani, ar visai draudošu sejas izteiksmi un skatījās. Tad viņš teica: „Nodot sveicienus Megijai, Mairitai, es vēlāk pārzvanīšu, jo slikta zona un viens muļķis man blakus domā, ka es ar viņu runāju!”. Viņš no kreisās auss izņēma austiņu un man daleca, ka viņš runājis pa telefonu.
