Kad savulaik Vangažu ielas iedzīvotāji vērsās pie rallija Parīze-Dakāra rīkotājiem ar lūgumu ietvert Vangažu ielu Juglā kā atsevišķu posmu šajās sacīkstēs, atbrauca pārstāvji no orgkomitejas inspektēt piedāvāto trasi un secināja, ka tā ir pārmērīgi grūta un neizbraucama. Viņu verdikts skanēja apmēram tā: „Parīze-Dakāra ir cienījams rallijs, nevis piedzīvojumu trophy uz Mēness virsmas”, kā arī viņi izteica aizdomas, ka aiz šī priekšlikuma nenoslēpjami vīd metāllūžņu savācēju savtīgās intereses.
Apēduši vietējo benzīngalvu viesmīlīgi sagādāto kaviāru ar saldētu šņabi, inspektori devās lidostas virzienā, pa ceļam aizķeroties dažos pitstopos Vecrīgā un atstājot pusi rallijreida budžeta par pāris kausiem alus laipnu blondīņu sabiedrībā.
Tad pirms 2013.gada pašvaldību vēlēšanām uzradās šņurkaini vīriņi ar nelabi smirdošu mašīnu un, izlietojot dažus kilogramus melnas, lipīgs masas, saveda ielu tajā kārtībā, kura varētu būt pa prātam rallistiem, tomēr inspektori atteicās atgriezties, pamatojot atteikumu ar pārmērīgajām alus cenām Vecrīgā, un, jāsaka, pareizi darīja, jo drīz vien Vangažu un Silciema ielu T veida krustojumā uzradās divas bedres – māte un meita.
Jau minētie vīriņi atgriezās un lūkoja abas likvidēt. Pirmajā mirklī pat šķita, ka viņiem izdevies, tomēr jau nākamjā dienā nerātnes bija atpakaļ un pat kļuvušas lielākas, itin kā pārtiktu no remontdarbos izmantotajiem materiāliem un enerģijas.
Tas atkārtojās tieši sakrālās trīs reizes un, kad lielākā bedre jau bija zirga galvas lielumā un vismaz labi barota ēzeļa, kas stāv uz pakaļkājām(neskaitot ausis), dziļumā, onkas, pieņemu, ka tie jau bija kvalificēti amata meistari no ūdensapgādes kantora, pastaipīja ziņkārīgus gārņu kaklus pār bedres malu un, acīmredzot, ieraudzīja ko tādu, par ko labāk nerunāt un nezināt, bet ielūrot līdzās esošajā šahtā zem metāla lūkas, atrada pārējo daļu no tā paša, jo bedre-māte tika likta svētā mierā un daiļumam izrotāta ar šķību sarkanbalti strīpotu plāksni, kamēr meitu tikai piestampāja un viss.
Kopš tā brīža pagāja mēnesis vai pat divi un māte ir izauga par solīdu krāteri, kur, kā stāsta, nozudušas vairākas digeru un speleologu ekspedīcijas, divi 40.maršruta autobusi un Pleskavas tankistu divīzija, ko kaimiņvalsts sūtīja Rīgai kā dāvanu Dziesmu svētkos – iebraucot no Pleskavas šosejas viņi mēģināja apbraukt sastrēgumu uz Brīvības gatves pa Vangažu ielu, izdarot aizliegtu kreiso pagriezienu Silciema ielā, un, tankisti būdami vēsi ignorēja arī mātei-bedrei piesprausto plāksni, bet velti... To mēs tagad zinām.
Runā, ka pēcāk Rīgas mēram Skaipā bijusi nopietna saruna ar Krievijas Federācijas bruņoto spēku virspavēlnieku un pirmais solījis, ka situācija ar bedrēm piebraukšanas ceļos Rīgai tiks izlabota, taču otrais vienalga esot palicis skarbs līdz galam un aizvainojuma pilns nozvērējies vairs nesūtīt nekādas dāvanas nedz Latvijai nedz Rīgai un nelīdzēja pat 6.tramvaja galapunkta, kas turpat Juglā, nokrāsošana pēc publisko tualešu parauga Pleskavas apgabalā – balts ar gaiši zilām (голубой – pēc Pleskavas toņu skalas) rantītēm un kantītēm
Pēc visa spriežot, tieši tas un baumas, ka viens no nozudušajiem autobusiem amatieru teleskopos manīts uz Mēness virsmas (jāsaka gan, NASA to ne noliedz ne apstiprina) ir par iemeslu faktam, ka bedres tā arī palika savās vietās un amatpersonas savējās.
Tomēr, pēc visa spriežot, tanku jautājums bija pārāk svarīgs, jo 14.augusta rītā no vietām izkustējās šņurkaino vīriņu mobilās brigādes. Viena ar dzeltenu ekskavatoru un sarkanu kravas mašīnu ieradās pie bedrēm, pārējās izklīda netālu citās Juglas ielās un sākās plaši izrakumi, kas tūdaļ radīja runas, ka tiek meklēts pazudušais PSKP zelts.
It kā daži digeri esot atgriezušies no bedres ar zelta stieņiem, kam uzspiests zīmogs„Неприкосновенный запас КПСС”. Turpretim citi, reālāk domājoši pilsoņi, pauda viedokli, ka ir atklāta ieeja noslēpumainajā ķirzakcilvēku pazemes pilsētā, saistīja šo visu ar aktuālajām Snoudena un Čalovska lietām un ieteica biežāk skatīties caurkritušās spiedzes Čaplinas atklāsmes akadēmiskajā telekanālā REN TV.
Paliekot pie tankiem: izrakumu vēriens – tie notika arī Ainažu, Bākužu un Murjāņu ielās – liek domāt, ka Rīgas mērs, pūloties atjaunot labās attiecības ar savas sirds metropoli un izrādīt padevīgu toleranci maza auguma vīriņu psiholoģiskajām īpatnībām, tomēr meklēja pazudušos tankus. Varētu būt arī, ka še neizpalika bez metāllūžņu procesētāju lobija alkatīgā pirksta. Kā nekā divīzijas tiesa sagrabējušu tanku varētu glābt Liepājas Metalurgu un dažu labu sasmērējušos pakaļu līdz ar to. Lai kā tur arī nebūtu bijis, nekas no tām bedrēm izvilkts netika.
Tieši otrādi – tās tika aizraktas un aizzīmogotas ar betonu, atstājot laukā vien noslēpumainu dažāda resnuma šahtu izvadus, ko arī rūpīgi aizdarīja, lai ne acs tur nevarētu ielūkoties un atklāt patiesību par pazemes pasauli. Līdz ar to bedre-māte un tās satelīts bedere-meita pārstāja eksistēt. Šajā vietā varētu nobirdināt nostaļģisku asaru un likt vēstījumam punktu, taču kaut kas vedina uz sajūtu, ka tās vēl nav beigas un par tiem caurumiem bakurētainās Vangažu ielas galā mēs vēl šo un to dzirdēsim nākotnē...
