„Neaizvietojamu cilvēku nav,” smaidīja Armands. Viņš tikko bija veicis lielisku darījumu un salīdzis divas prostitūtas par ļoti izdevīgu summu. Nu un kas, ka viena neglīta? Toties otrā tīri tā neko. Armis dzēra jau ceturto dienu, tādēļ kvalitāte viņu maz interesēja, toties mauku kvantitāte lika justies kā īstam mačo. Ja būtu nedaudz vairāk naudas, paķertu vēl trešo. Ha.
„Sveiki, pidari,” viņš ar patosu iesaucās, ieejot dzīvoklī. Armands dzīvoja komunaļņikā, kādā nolaistā mājā Rīgas centrā. „Čo orjoš, suka gondon?*”, no migas neizlienot, uz sveicienu atbildēja dzīvokļa biedrs Vadims, pusmūža alkoholiķis ar autoatslēdznieka izglītību, kuru dēvēja arī par Kņazu. Patiesības labad jāsaka, ka šo iesauku viņš sev izdomāja pats, bet visiem lepni stāstīja, ka ir kriminālā autoritāte un kņaza titulu viņam piešķīruši bandīti. Neviens īsti nezināja, ar ko nodarbojas Vadims, bet visiem arī bija pajāt. Ja savu daļu no īres maksas viņš nomaksāt spēja, pārējais viņa dzīvokļa biedrus neuztrauca.
Trešais dzīvokļa iemītnieks, Ojārs, bija divdesmitgadīgs hipsters – vegans. Viņš strādāja par velokurjeru, bet sapņoja par reklāmista vai baristas amatu. Viņš visiem stāstīja par to, ka dzīvo bomžatņikā, jo tas ir ironiski, ģērbjas vecās lupatās, jo tas ir vintage un reizēm iztiek vairākas dienas ar vienu kāpostgalvu, jo tas ir zaļi, eko un true. Īstenībā viņš vienkārši bija pārāk stulbs, lai nopelnītu pietiekami cilvēka cienīgai dzīvei. Ik pa laikam Armands un Vadims kopā dzēra un pēc tam Ojāru sita. Bet patiesības labad jāsaka, ka tas notika samērā reti – ne biežāk kā reizi mēnesī, dažkārt pat divos.
Ojāra nebija mājās, tādēļ Armands izdomāja ar meitenēm izklaidēties viņa istabā, jo tur uz galda stāvēja vecs iMac dators, Ojāra lepnums, ar kuru padusē dažkārt viņš devās uz kādu no Miera ielas ūķiem strebt eko liepziedu tēju. Tas nekas, ka kompis nedarbojās. Armands vēlējās maukām atstāt lietišķa cilvēka iespaidu, kas viņam arī daļēji izdevās. „O, jūs laikam esat mākslinieks?” neglītākā no viņām pajautāja, ieraugot pie sienas uzlīmēto, uz nekvalitatīva printera drukāto Banksy smērējumu. „Nu, nedaudz, nedaudz. Esmu no bohēmistu aprindām, tā teikt,” Armands sameloja. „Kāds interesants dators!” iesaucās otra, ieraugot uz galda stāvošo veco lūzini. „Jā, ziniet, tas ir īsts vintage, jaunie Apple ir pārāk mainstream,” Armis dirsa, ka ausis kustējās. Bet tomēr viņi nebija nākuši šurp priekš jautras patērzēšanas, tādēļ ķērās pie lietas. „Vi čo, ahujeļi?” atskanēja dobja balss no blakus istabas ”i tak hujova, golova boļit! Šas pa jebalu palučite!**” aizrādīja Vadims. Trijotne turpināja klusāk.
Nodarījis lietu līdz galam, Armands samaksāja prostitūtām, izvadīja viņas pa durvīm un pats aizgāja uz tuvējo točku, kur iegādājās litru ļergas. Atnācis atpakaļ, viņš pieklauvēja pie Vadima durvīm. „Rjumku buģeš?***” Armis, iebāzis galvu pa durvīm, jautāja. Vadims atbildēja apstiprinoši, tādēļ abi devās uz virtuvi. Taisnības labad jāsaka, ka Vadims nekad neatteicās no glāzītes, kas arī bija viens no galvenajiem iemesliem viņa nožēlojamajai dzīvei.
Tā nu abi sēdēja, dzēra kandžu un apsprieda tādus eksistenciālus jautājumus kā politiķu zaglīgumu, slikto ekonomisko situāciju valstī un vēl šo to. Vārdu sakot, sprieda par to, ka viss ir sūdīgi, un pie tā vainojami ir visi citi, izņemot viņus pašus.
Virtuves durvis atvērās un ienāca Ojārs kopā ar kādu melnīgsnēju jaunekli. Tas bija Džamals, apmaiņas students no Kongo, ar kuru Ojārs iepazinās pirms dažām dienām Chomsky bārā. Šodien Ojārs viņu bija uzaicinājis viesos, jo Džamals vēlējās gatavot bambusu dzinumus ar piparmētru mērci un bietēm. Tādus Ojārs baudījis nebija, bet tā kā pēc iespējas nejēdzīgākas dārzeņu (ideālā variantā, eksotisku) mikstūras viņa aprindās skaitījās ahūni trendīgi, viņš ar sajūsmu uzaicināja Džamalu pie sevis, lai tādus pamēģinātu.
Diemžēl Ojārs nebija izvēlējies pareizo brīdi. „Sveiki, kungi! Šis ir Džamals, vi...” tālāk Ojārs netika, jo Vadims viņu ar pamatīgu pisaku pa žokli noguldīja zemē. „Ti čo, pidaras, nahuja obezjanu sjuda privjoz?! Eto čo tebja zģes zoopark, čto ļi?!****” viņš pārskaities bļāva. Nēģeris, saprazdams, ka labi nebūs, jau laicīgi notinās.
Ojārs piecēlās no grīdas un streipuļoja uz savu istabu, savukārt abi viņa dzīvokļa biedri turpināja dzert un tērzēt, it kā nekas nebūtu noticis.
Nonācis izstabā, Ojārs iekrita gultā un raudāja. Viņš nepamanīja, ka ir uzgūlies tieši virsū Armanda izlietotajam prezervatīvam.
*Kādēļ kliedz, kuce, prezervatīv?
**Jūs pārkāpjat pieklājības robežas. Man sāp galva, ja nebeigsiet trokšņot, būšu spiest jūs fiziski iespaidot.
***Vai iedzersi mēriņu?
****Tu, homoseksuāli, kādēļ atvedi šurp pērtiķi? Vai tev šķiet, ka šeit ir zoodārzs?
Un mīnus ! 