Slimnīca nav nekāda izpriecas vieta. Tu esi slims, tas vien jau ir nepatīkami. Tev dod rūgtas zāles , liek rīt gumijas šļaukas, liek ēst negaršīgas putras un dursta ar neasām adatām. Turklāt Tu esi atrauts no pasaules. Nelāgi.
Bet tas viss ir nieks, salīdzinājumā ar stingrajiem uzvedības noteikumiem, kas izkārti pie sienas katrā palātā. Tajos, starpcitu, paredzēts, ka slimnīcā nedrīkst lauzt mēbeles, dauzīt logus, kauties savā starpā, nerrot apkalpojošo personālu, bļaut bez vajadzības nelabā balsī, mest podā čības, dvieļus, grāmatas, apzagt savu palātas biedru, rupji lamāt ārstus, uzmākties māsiņām, sūtīt ar apmeklētājiem uz mājām slimnīcas inventāru, vest nodaļā suņus, pūst taurē, durt otram ar dakšiņu acī, graizīt segas un palagus.
Kā redzat - noteikumi stingri, nav tā kā uz ielas, darbavietā, mājās utt. Nedrīkst kauties, dedzināt, lamāties, līst otram kabatās un acis durt. Bet pie tā pieradušiem grūti, tāpēc cilvēki nelabprāt iet uz slimnīcu, tikai tad, kad nav citas iespējas un pie pirmās izdevības cenšās tikt prom.
Slimniekus, gaidot pieņemšanu, lūdzam savā starpā nedalīties ar saviem slimību simptomiem – tas apgrūtina diagnozes sastādīšanu
Vecenīte atnes uz poliklīniku urīna analīzes, nākamā dienā iet pakaļ atbildei.
Māsiņa saka: - Ziniet, Jums tur analīžu vietā bija eļļa...
Večiņa: -Tādēļ es domāju, ko tās pankūkas tādas ļoti dīvainas...
Saruna ārsta kabinetā. Dakteris:
-Tā kā Jūs esat pie mums pirmo reizi, izstāstiet visu no sākuma!
Pacients:
-Tā, dakter...Iesākumā es radīju debesis un zemi...
Vīrs zvana pa telefonu:
- Hallo, vai tas ir numurs 5555555?
- Jā.
- Tad izsauciet, lūdzu ātro palīdzību uz tādu un tādu adresi. Man, redziet, pirksts telefona ripā iesprūdis.
Ārsts pacientam:
- Ziniet, Jums jāpārtrauc masturbēt
- Kāpēc, daktera kungs?
- Tāpēc, ka tas traucē jūsu apskati
Rinda pie ginekologa. Pienāk vīrs un jautā, kurš pēdējais.
- Bet tas taču ir ginekologs!
- Zinu.
- Sieviešu ārsts taču!
- Zinu zinu, bet vai viņš spirāles liek iekšā?
- Nu liek…
- Ja jau liek, tad arī noņemt pratīs!
- Dakter, mēs viņu zaudējam!
- Tak nē, re, kur aiz skapja noslēpies, stiepiet atpakaļ uz operācijas galdu!
Frāzes, ko diez vai gribētos dzirdēt guļot uz operāciju galda:
- Tā, kāds nav redzējis manu pulksteni?
- Un kas man lika vakar tā piemesties...
- Kurš kretīns izplēsis piecas lappuses no rokasgrāmatas?
- Atdod! Slikts suns!
- Hmm, jā, nu bērni viņam, cerams, jau ir...
- Eu, veči, saraujam, pēc 20 minūtēm hokejs!
- Māsa, padodiet to...nu to tur...mmm...nu kā viņu tur...
- Pag, pag, ja apendicīts ir tas, tad kas tad ir šis???
- B#$@, atkal elekrība pazuda!
- Visi atpakaļ, man izkrita kontaktlēca!
- Nu nekas, no kļūdām mēs mācāmies...
Slimnīcā.. - tā, ļoti labi, nākošnedēļ jūs apskatīs dakeris Bērziņš.
- Kas viņš ir?
- mūsu pataloganatoms.
Notiek operācija. Ķirurgs asistentam:
- skalpeli
- tamponu
- aizspiedni
- spirtu
- tamponu
- skalpeli
- spirtu
- skalpeli
- spirtu
- spirtu visiem. pieminēsim aizgājušo.
– Slimniek, laiks mosties!
Tūlīt jums iespricēšu un ielikšu svecīti!
– Varbūt nevajag, māsiņ?
Man svečturis vēl joprojām sāp…
– Ja nemaldos, es jums palūdzu paņemt asinis no slimnieka 3.palātā?
– ārsts saka jaunai medmāsai.
– Jā, dakter, – viņa atbild,
– es tā arī izdarīju! Tieši 5.2 litri.
- Rīt Pēteri apglabās, iesi uz bērēm?
- Nē, ko tad es tur darīšu, ja cilvēks nav bijis mans ienaidnieks, tad nekāda prieka nebūs.
