Lasi un smejies!
● Nomirst vietējais donžuāns un viņa sieva, lai atriebtos par vīra sānsoļiem, apglabā viņu kailu. Sērojošās draudzenes nespēj to pārdzīvot, sanāk kopā, samet naudiņu kārtīgam uzvalkam un pa kluso atrok kapu. Skatās – zārks tukšs, tikai zīmīte: «Manas mīļās meitenes, es esmu trīs kapus tālāk, pie pārdevējas Montas.»
● Pēc vīra nāves bēdu sagrauzta atraitne liek uz kapakmeņa izkalt uzrakstu «Manas bēdas ir tik lielas, ka es nespēju tās pārdzīvot». Pēc pusgada viņa apprecas un liek akmeņkalim pievienot uzrakstam vārdu «viena».
● Pēc ilgākiem gadiem satiekas divi klasesbiedri.
«Kā dzīvo? Kā veicas?»
«Galīgi neiet. Sieva aizbēga ar mīļāko, dēls kļuvis par narkomānu, banka, kurā glabāju ietaupījumus izputēja.»
«Jūtu līdz. Bet ko tu pats dari?»
«To pašu, ko visus gadus. Lasu lekciju kursu «Kā kļūt bagātam un gūt panākumus personiskajā dzīvē.»
● Darbu zaudējis skolotājs izmisumā nolemj sākt laupīt. Pusnaktī, bailīgi lūkodamies apkārt, pieiet pie meičas, kas stāv uz ielas stūra, un drebošā balsī noblēj:
«Naudu...vai dzīvību...«
Meiča pārsteigta skatās uz viņu un atbild:
«Naudu, protams! Ar tavu dzīvību es kredītu nenomaksāšu.»
● Jūrnieki apspriež sievu uzticības jautājumu.
«Es savējo lieku uzraudzīt savam brālim. Ja vajag, viņš to arī apmierina.»
«Manējā dzīvo pie maniem vecākiem, ja kas, es visu uzzināšu.»
«Bet es, kad pārbraucu, vispirms pieeju pie soliņa, uz kura sēž večiņas un pļāpā, un saku:
- Sveiki vecās maukas!
Šīs uzreiz korī sāk bļaut:
- Ak, mēs tev maukas! Bet tava sieva...
Tā es visu uzzinu»
