Medicīna viduslaikos7

Cilvēka dzīves garums viduslaikos bija ievērojami īsāks nekā mūsdienās. Viduslaiku cilvēki nebija pasargāti no daudzām slimībām un sērgām, no kurām mūsdienās iespējams izvairīties. Medicīna bija vāji attīstīta, ārsti – mazizglītoti. Veselības aprūpe nebija attīstīta. Ārstēšana viduslaikos vienmēr bija visai riskanta nodarbe, jo nekad nevarēja zināt, kas beigās sanāks – izveseļošanās vai cilvēka nāve. Populāra dažādu kaišu ārstniecības metode bija asins nolaišana. Ticēja, ka tā atjauno pacienta ķermeni. Pašu agrīnāko ķirurģiju pārsvarā piekopa bārddziņi. Protams, bez anestēzijas. Pamatīgāka medicīniskā aprūpe pārsvarā bija pieejama tikai pilsētās un tikai turīgākajiem. Citur par „ārstiem” kalpoja dažādi šarlatāni, zintnieki, „gudrās sieviņas”, bārddziņi un dziednieki. Zālēm plaši izmantoja dažādus ārstniecības augus, taču nereti arī – sliekas, urīnu un dzīvnieku ekskrementus. Izmantoja procedūras ar dēlēm. Ķirurģiska iejaukšanās nereti tika izmantota kā beidzamā metode cilvēka iespējamai glābšanai. Sāpju mazināšanai vai iemidzināšanai dažreiz gatavoja anestezējošas dziras, kas diemžēl nereti bija indīgas pašas par sevi. Viena no šādas dziras receptēm: salāti, kastrēta vepra žults, brionijas augs, opijs, driģenes un velnarutka sula. Kā zināms, velnarutks ir ļoti indīgs augs... Lielākā daļa viduslaiku cilvēku savā dzīvē nekad nebija redzējuši ārstu, jo tos „dakterēja” mūki, mūķenes klosteros, vietējās viedās sieviņas, pārsvarā izmantojot dažādus augus un zālītes, vai arī priesteri un bārddziņi, kas rāva zobus, ievilka vietā izmežģītus kaulus un veica citas darbības. Tāpēc šī ārstēšana bija māņticības (populāri bija maģiskie akmeņi, amuleti), reliģijas („ļaunā gara izdzīšana” no garīgi slimiem cilvēkiem) un agrīnas homeopātijas sajaukums.