Imants ir ļoti taupīgs cilvēks, vienmēr draugi ir to piekodinājuši, pat sviestu uz maizes Imants smērē taupīgi tā, ka knapi to var redzēt. Saņemot algu Imants, lai vecumdienās būtu ietaupījumi daļu iebāž vecāsmātes adītājā zeķē, kurai īkšķī ir izdilis caurums. Pat lai mazāk ūdeni patērētu, viņš mazgājas tikai vienu reizi nedēļā, bet pārējās dienās, ja ir nosvīdis noslauka sevi ar slapju dvieli. Tas viņam ir iegājies no Tēva, kurš Imantam to iekala kā akmenī, ka dzīvē ir jābūt ļoti taupīgam
Parasti kad Imants iet uz veikalu pirkt pārtiku, viņš vienmēr skatās preces uz, kurām ir uzlīmes „Lēti”, pamanot tās precēs, viņam ir tas pats, kas bērnam atvērt ziemassvētku dāvanu ar kāroto rotaļlietu.. Paņemot preces viņš rūpīgi noplēš uzlīmes un ieliek tās kabatā tā, lai neviens neredz un nedo dievs, ka vēl kāda seksīga meiča, kas garām iet, ka viņam groziņā ir nocenotas preces. Viņam jau nav tik ļoti kauns kā nepatika, ka kāda večiņa sāk lupīt ar niknu skatienu un ar sakostām protēzēm groziņā uz koši oranžajām uzlīmēm, it kā nosodītu Imantu, ka viņš tās paņēmis pirmais. Ja veikalā ir vairāki lēti pieni vai citi produkti Imants paņem tikai vienu, bet pārējos rūpīgi noslēpj rotaļu nodaļā aiz lielā brūnā lāča mīkstās rotaļlietas. Vienreiz pat Imantu izsekoja kāda veca pensionāre un noskatīja, ka Imants pabāž lēto desas luņķi zem lāča, ko vēlāk ar smaidu uz sejas viņa izvilka un iebāza sev groziņa, kopš tās reizes Imants ņemot lētās preces paskatās pa labi un pa kreisi vai kāds pensionārs nelūr aiz cepumu plaukta. Pie kases, kamēr jāstāv rindā uzlīmes lēnām tiek salīmētas atpakaļ. Imants vienmēr iet pie pirmās kases, kur strādā ūsainā kasiere Ingrīda, kas vienmēr viņam uzsmaida ar savām ūsām. Imants ir pieklājīgs, tāpēc viņš uzsmaida pretī un pasaka labdien. Viņš jau nojauš, ka Ingrīdai viņš simpatizē, bet tās ūsas traucē, lai spertu pirmo soli. Uz ziedojumu kastīti pie kases viņš pat neskatās, bet vienreiz liekot naudu makā viņam izkrita divi lati un iekrita kastītē, tad kad Imants visu dienu dusmojās. Kad par precēm samaksāts Imants no kabatas izvelk saburzīto un nodilušo 1999. gada gastronomā pirkto plastmasas tīkliņu, kam viena ručka ir pat piešūta.
Bija skaista diena, kad Imants devās uz veikalu pēc kārtējiem pirkumiem. Jau ieejot Rimi, viņam pavērās smaids, ka ieraudzīja daudz lētos banānus, kas tika salādēti groziņā. Dodoties uz gaļas izstrādājumu plauktu Imants no tāluma redzēja, ka ir maltā gaļa ar uzlīmi izlikta. Viņš vēl nekad nebija redzējis, ka tā būtu uz akciju. Redzēdams, ka omīte virzās uz gaļas pusi, viņš ātriem rikšiem devas turp. Omīte ieraugot nocenoto gaļu jau lēnām sniedzās pakaļ, bet Imants ar veiklu kustību nocēla omītei, kas var teikt jau ar pirkstu galiem bija aizskārusi. Ātri pagriežoties un dodoties prom tik pa ausu galam pavīdēja:, „Nekauņa”. Tie tik bija svētki priekš, Imanta, prieks un laime viņa sejā spīdēja. Beidzot viņš varēs pagatavot savu mīļāko ēdienu- makaronus ar malto gaļu. Stāvot pie kases un ar smaidu līmējot atpakaļ uzlīmes, viņš pamanīja, ka Ingŗīdai pie viņas vārda nozīmītes ir uzlīmēta koši oranžā uzlīme „Lēti”. Viņš saprata, ka kautrīgā ūsainā kasiere mēģina viņu kaut kā uzrunāt. Samaksājot par precēm un lēnām liekot tīkliņā preces viņš viņai uzjautāja: „Par cik?”. Viņa viegli nosarkstot sacīja: „Par cik tad tu gribi”? Imants uzsmaidīja un viņam pēkšņi pirmo reizi mūžā uzmetās izšķērdīga sajūta. Viņš atvēra maku, izvilka latu, iedeva Ingrīdai un teica: „Še tev lats, skuveklim jāsanāk”. Izejot pa Rimi durvīm, nedaudz satrauktām sajūtām un ar trīcošu roku liekot maku kabatā, Imants noteica: „Lēti, bet izšķērdīgi”.
vāji... piedomā pie satura
