Sākšu ar to, ka pirms mēneša nopirku MAXIMĀ paklājiņu, tādu tumši zaļu, ko pie dzīvokļa durvīm nolikt. Manuprāt, tas liek izskatīties mājīgāk, nekā prosta netīra betona grīda. Viss gāja gludi, līdz pagāja nedēļa. Kad gāju uz darbu, atverot durvis, es ieraudzīju, ka mans skaistais jaunais paklājiņš ir piedirsts, tāds mazs, smirdīgs suņa vai kaķa sūds. Iesaucos: "Bļin, sūds kaut kāds". Paņēmu un notīriju un noliku atpakaļ savā vietā. Domāju, ka gan jau kāds suns ieklīdis un piedirsis. Atnākot no darba mājās, pirmais teikums, ko es teicu bija: "Bļin, nu ne jau atkal!" Jā, paklājiņš atkal bija piedirsts. Atkal bija jātīra. Visu laiku domāju, ka tie stulbie kaimiņi neaiztaisa aiz sevis kāpņu telpas durvis un kādi dzīvnieki ieiet un piedirš pie manām durvīm, nav jau augstu jākāpj, es dzīvoju pirmajā stāvā. Bet tad es pamanīju pa logu piektā stāva kaimiņieni un uzreiz atcerējos, ka viņai tak ir suns, mazais, pūkainais plušķis un tas ir vienīgais mājdzīvnieks visā kāpņu telpā. Nu ko aizgāju pie viņas ārā un jautāju: "Sveiki, vai neziniet, kas gan drīz katru dienu atstāj sūdus uz mana paklājiņa pie durvīm?" "Sūdus? Nezinu gan, nu mans Tobīts tas noteikt nav, viņš ir kārtīgs, viņš nokārtojas tikai ārā zālītē.", viņa atbildēja, paņēma savu plušķi rokās un gāja mājā. Es zināju, ka viņa melo un tas ir Tobis, kas apdirš manu paklājiņu, jo viņš izskatās pēc tāda dirsēja. Liekas, kad viņa izlaiž Tobīti ārā pa durvīm, viņs noskrien līdz pirmajam stāvam un apdirš manu paklājiņu, jo tas zaļš un tas mazais dirsējs domā, ka tā ir zāle. Pierādīt es to vēl nevaru, jo nekad neesmu redzējis to dirsēju nozieguma procesā. Vienu nedēļu noņēmu paklājiņu un uzreiz vairs nebija sūdu, domāju, ka nu tas ir beidzies, bet kā uzliku, tad atkal bija piedirsts. Nu man pietika, nolēmu atriebties. Novēroju laiku, kad viņa ved savu Tobīti pastaigāties, protams, paklājiņu sev biju noņēmis. Ap pus 7 no rīta. Nākamajā rītā piecēlos 6 norīta, uzkāpu uz piekto stāvu un noliku lielu kluci uz viņas paklājiņa, tiešām bija liels, jo iepriekšējā vakarā biju apēdis varenas vakariņas. Ātri devos uz dzīvokli, lai neviens mani nepamana. Gaidīju aiz savām un skatoties pulkstenī. Pēkšņi dzirdēju: "Ak Dievs!!! Sūdi! Kurš piedirsa?" Kā jau zinādams klauvēja pie manām durvīm un tā bija nikna piektā stāva kaimiņiene. "Kurš piedirsa manu paklājiņu?", viņa saniknota sacīja. "Piedirsa? Nezinu nu es tas noteikt nebiju, es esmu kārtīgs, es nokārtojos tualetē." pateicu un aizcirtu durvis, aiz durvīn vēl varēja dzirdēt, kā viņa nikni nopūšas. Kopš tās reizes mans paklājiņš vairs nav bijis piedirsts.
Tev patiks šie raksti
lasiju un iedomājos to visu un beigās tā smējos, ka gandrīz vai pats kluci noliku 
