Čau. Šoreiz izlēmu uzrakstīt par manu izgāšanos dienu pēc Helovīniem. 
Jauku lasīšanu 
Bija viena diena pirms Helovīniem (vakars) .Sēžu mammas bārā un garlaikojos. Mammai bārā bija viens ķirbis. Aiz garlaicības nolēmu viņam izgrebt seju....... Vienīgi es nezināju.. kādu sejas izteiksmi viņam varētu izgrebt , tāpēc sāku skatīties interntenā visādas bildes ar jau izgrebtiem ķirbjiem. Ātri vien atradu foršu bildi un sāku grebt ķirbim seju. No sākuma izgriezu un izņēmu ķirbim vidiņu (priekš svecēm ) , tad griezu acis , degunu un , kā pēdējo griezu muti. Tad ķirbja vidū (iekšā) ieliku sveces. Nākamajā dienā kad pienāca vakars (helovīnu vakars ) , es devos aizdedzināt sveces , kuras atradās iekš ķirbja. Svēt diena (vai helovīni) pagāja ideāli , kā arī ķirbis bija sanācis fantastiks. Helovīni bija beigušies un bija pienācis rīts. Tā , kā ķirbis atradās manas mammas bārā , es nolēmu viņu aplūkot. Ieejot bāra es ieradudzīju šausmīgu skatu. Mans ķirbis bija pārplēsts uz pusēm , un nolikts uz bāra letes. Agresīvi jautāju mammai , kāpēc mans ķirbis ... kuru es tik ilgi grebu ir uz pusēm. Viņa atbildēja , ka vakar naktī (kamēr es gulēju) bārā izcēlās kautiņš , un viens no kautiņa dalībniekiem ''netīšām '' saplēsa manu ķirbi.
Protams es biju apvainojusies uz mammu , ka viņa nespēja pasargāt manu ķirbi , bet viņa jau nebija vainīga. Vienīgi , kas mani līdz pat šai dienai neliekt mierā , ir tā riebīgā sajūta , ka es tā centos , bet te pēkšņi kaut kāds dzērājs saplēš manu mākslas darbu . 
