„Nāvi liberastiem!” ruporā bļāva Kristaps. Viņš, kopā ar bariņu savu atbalstītāju, kārtējo reizi piketēja pie Ministru kabineta. Šoreiz protests bija pret bēgļu uzņemšanu , tomēr Kristaps ar saviem biedriem mēdza rīkot demonstrācijas par jebkādu tēmu. Viņiem nepatika geji, krievi, žīdi, nēģeri, feministes un daudzi citi. Biedrības sastāvā lielākoties bija cilvēki ar nepabeigtu pamatizglītību, pensionāri, bezdarbnieki un alkoholiķi. Turklāt liela daļa no viņiem iekļāvās arī vairākās no šīm kategorijām. Organizācija regulāri mēdza rīkot skaitliski maz apmeklētus, bet skaļus mītiņus, kas parasti beidzās ar viena vai vairāku biedru aizturēšanu. Toties pēc tam bija lielisks iemesls pārpludināt sociālos tīklus un jebkuram, kurš bija pietiekami atsaldēts lai uzklausītu, žēloties par cenzūru, apspiešanu, globālistu sazvērestībām, u.c.
Sabiedrības daļā, kura vispār bija dzirdējusi par šīs biedrības eksistenci, valdīja uzskats, ka kāds šiem dīvaiņiem maksā par viņu aktivitātēm, tomēr tas bija maldīgs. Protams, ka neviens normāls, saprātīgi domājošs cilvēks nespēja noticēt, ka mētāšanās ar skaļām bet bezjēdzīgām frāzēm, kā piemēram „nedošu bērnus Eiropas pederastiem”, „neindējiet mūs ar meliem”, „nost ar Gejropu”, utt., kā arī regulāra nekārtību rīkošana un nonākšana policijas redzeslokā varētu būt kaut kas, ko kāds darītu labprātīgi un bez atlīdzības. Tomēr tieši tā arī bija. Šiem ļaudīm svarīgāks par protestēšanas iemeslu bija pats protests. Vienkāršāk sakot – nebija tik svarīgi, vai tas ir gejs, politiķis, vai imigrants – šiem cilvēkiem cēla pašapziņu skaļa savas nepatikas paušana, kas viņiem lika justies svarīgākiem un radīja maldīgu ilūziju, ka viņi piedalās kaut kādu jautājumu lemšanā.
Pats Kristaps piekopa ļoti askētisku dzīves veidu. Viņš dzīvoja teltī pilsētas nomalē un pārtika no citu biedru saziedotās pārtikas. Nesen viens no tiem Kristapam uzdāvināja vecu laptopu, un tagad viņš savas dienas vadīja, autoostā ķerot bezmaksas WiFi un piediršot sociālos tīklus ar kļūdaini uzrakstītiem tekstiem par konspirācijas teorijām, rasistiskiem lozungiem, provokatīvām bildēm un citu huiņu. Nesen viņam nomira vectēvs, tādēļ Kristapa garderobē ienāca pāris uzvalki, kurus viņš labprāt valkāja, kaut tie bija pāris izmērus par lielu. Arī šodien Kristaps bija tērpies uzvalkā.
„Nost ar valdību!” ieaurojās pūlis. Pūlis gan būtu pārspīlēti teikts, jo uz demonstrāciju bija ieradušies tikai astoši cilvēki, tomēr ļembastu viņi taisīja par visiem astoņdesmit. Viens no viņiem neritmiski sita bungas, otrs uz taures šķībi spēlēja kādu leģionāru maršu, savukārt pārējie vienkārši bļāva un izrādīja pašrocīgi rakstītus plakātus ar skaļiem lozungiem, kā piemēram, „go back home”, „Latviju latviešiem”, „valdība ir Kangari”, un līdzīgus.
Kā jau tika minēts, šoreiz ļaudis bija sapulcējušies, lai paustu savu nepatiku pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. Lieta tāda, ka kāds trollis bija šim idiotu baram nosūtījis e-pasta vēstules, kurās tika apgalvots, ka tagad valstī tiks iesūtīti divi miljoni arābu, nēģeru un citu imigrantu, no kuriem puse būs geji, un katram no viņiem tiks maksāts pabalsts tūkstoš eiro apmērā līdz mūža galam, kam sašutušie organizācijas biedri arī akli noticēja. Protams, ka informāciju pārbaudīt viņiem liedza smadzeņu trūkums un uzskats, ka īstenie plāni tāpat tiek slēpti, un varas pārstāvji ir izplānojuši vērienīgu konspirāciju, lai patiesība nenāktu gaismā. Uzreiz pēc vēstules saņemšanas, Kristaps šo murgu pārsūtīja visam savam kontaktu lokam un nākamajā dienā skrēja uz Rīgas domi pieteikt mītiņu. Pārsteidzošā kārtā atļauja tika saņemta, un datums noteikts pēc dažām dienām. Viņš gan bija stipri pārrēķinājies, norādot protesta akcijas dalībnieku skaitu, jo paredzēto divu simtu vietā bija ieradušies tikai jau minētie astoņi. Diemžēl uz pasākumu nebija ieradies arī neviens no Kristapa aicinātajiem preses pārstāvjiem.
Kad atļautais desmit minūšu laiks bija beidzies, policijas darbinieki operatīvi izklīdināja balagānu, norādot, ka savādāk pastāv liela varbūtība dabūt pa muguru ar steku un tuvākās dienas pavadīt izolatorā. Neapmierināti kurnot biedri arī aizvācās, jo nevēlējās iekulties kārtējās nepatikšanās. Kristaps pateica saviem draugiem paldies par atbalstu un sava tuvākā cīņubiedra Andra pavadībā devās pastaigā pa Vecrīgu.
„Klau, Andž, man šķiet, ka mēs kaut ko darām nepareizi,” viņš domīgi iesāka. „Ne jau mēs! Vainīgi ir sorosīti un pederasti!” dedzīgi iesaucās Andris „mums jātaisa revolūcija! Un ātri! Mēs nevaram gaidīt, savādāk reptriļcilvēki noindēs mūs ar ķīmiskajām trasēm, un pie varas nāks liberāļi!” Lai arī pat Kristapam šķita, ka Andra paurī trūkst pāris skrūvītes, tomēr ideja par revolūciju viņam patika. Tikai nebija līdz galam skaidrs, kā to izdarīt. Tad viņa prātā, straujš kā caureja, iešāvās ģeniāls plāns. Izvilcis no kabatas telefonu, viņš uzzvanīja Zigurdam, opim no laukiem, kurš bija vienīgais no biedrības, kam piederēja automašīna. Plāns bija no pāķiem atvest piekabi ar kūtsmēsliem un sūdus izgāzt pie Ministru kabineta nama. Abi vienojās, ka pēc pāris dienām to būtu iespējams noorganizēt.
Norunātajā laikā abi satikās Juglā. Kristaps iekāpa auto, un abi devās centra virzienā. Bija vēls vakars, un viņu doma bija piebraukt pie ēkas, uzbraukt ar auto pa kāpnēm, tad atāķēt piekabi, lai sūdi izgāztos, un pēc tam ātri notīties nahuj.
Zigurds ar savu veco opeli uzbrauca pāris pakāpienus pa kāpnēm, pazaudējot priekšējo bamperi (nekas, cēlas idejas vārdā var arī upurēties) un norāva roceni. Kristaps, savukārt, gaidīja lejā. Zigurds veikli izleca no mašīnas un atāķēja piekabi. Diemžēl abiem dolbajobiem fizikas zināšanas bija visai vājas, tādēļ viss mēslu vezums uzgāzās Kristapam uz galvas. Tā nu viņš stāvēja kā ziloņa apdirsts, nesaprazdams, kas notika. Arī Zigurds pārsteigumā stāvēja kā iemiets ar plaši pavērtu muti.
No ēkas izsteidzās apsardzes darbinieki, kuri novērošanas kamerās visu šo bija redzējuši. Viens no viņiem ar Čaka Norisa cienīgu spērienu pa muti iegāza Kristapu sūdu čupā, savukārt otrais pieskrēja pie Zigurda. Tā kā vecu vīru, turklāt acīmredzami plānprātīgu, viņam sist neļāva godaprāts, apsargs aprobežojās ar viņa pieslēgšanu ar rokudzelžiem pie durvju roktura, kamēr pats iesteidzās iekšā, izsaukt policiju un sameklēt lāpstu. Sameklējis sētnieka kambarī lāpstu, apsargs izsteidzās ārā, kur viņu jau gaidīja policisti, kas locījās aiz smiekliem par redzamo ainu. Apsargi lika abiem revolucionāriem mēslus novākt no trepēm un iestrādāt pie ēkas esošajos apstādījumos, un pēc tam nodeva viņus policijas darbinieku rīcībā. Tā kā likumsargi sūdaino Kristapu atteicās ņemt automašīnā, viņš tika nomazgāts ar aukstu ūdeni no šļūtenes, kas paredzēta mauriņa laistīšanai.
Tiesa nozīmēja abiem varoņiem psihiatrisko ekspertīzi, kā arī piesprieda katram pa piecsimt stundām sabiedrisko darbu. Ironiskā kārtā, viņiem nācās tos izciest, kopjot apstādījumus pie Ministru kabineta.
„Nolādētie korumpanti! Mēs vēl celsimies, jūs redzēsiet!” īgni purpināja Kristaps, grābjot lapas. „Aizpis muti!” viņam nikni uzbrēca Zigurds.
Faktiski, prototips ir kāds cits personāžs, ar kuru salīdzinot, Tevis nosauktie izskatās pēc ļoti mēreniem un konservatīviem intelektuāļiem. 
