Man nedod. Tas ir fakts. Es domāju, ka ikviens būs dzīvē sajutis to brīdi, kad viņam nedod. Tā patiešām ir briesmīga sajūta. Ar to salīdzināties spēj varbūt vienīgi slapju zeķu sajūta rudens pievakarē, kad tu centies tikt mājas no neizdevušamies randiņa, bet tevi vēl apšļaksta melns mersedess, pa kura logu skatās Ušakovs un rāda tev pigu. Ko es runāju... pat šī sajūta ne tuvu nestāv tai, kad tev nedod. Man nedod!
Lai dzeja ar Tevi
Vilis Slīkonis
Ir pusnakts. Ārā lakstīgala pogā
Sēž domīgs Vilis, atnācis no kroga.
Vēl rūgtais alus atslābina domas
Bet gara rūgtums ved pie sliktas omas.
“Kas vainas man? Vai mana dzeja vārga?”
“Vai žurnālista birka ir tik dārga?”
“Tas tikai pogas spiediens, mirklis īss,”
“Mans sapnis būtu... piepildīts.”
Putns apklust. Pār mauriņu brien drēgnums
Nāk Viļa domās smags un gurdens lēnums
Slīgst miegā viņš, lai vēlreiz izsapņotu
To gaišo prieku, žurnālists ko dotu
// spoxx
Es tev, Vili, iedošu... medaļu. Kā buču uz pieres. Baidos, ja iedošu ko vairāk, tava mākslinieka dvēsele aptaukosies pašapmierinātībā un dzeja pazudīs no tavas dvēseles. Ko mēs, nabadziņi, gan darīsim šajā ļaunajā pasaulē, ja mums nebūs tava gara spēka, tavas dzejas, kas mūs vada un iedvesmo katru pirmdienu celties un sākt visu no gala?
Ar varu neko nepaņemsi,
tik sev lieku nepatiku lemsi,
vēlāk sevi izmisumā dzīsi,
ka aiz varas gandrīz nenoplīsi
Jautājumi: 1. Žurnālista statusu nepiešķir automātiski pēc 5ciem rakstiem ? 2. Kādas priekšrocības dod žurnālista statuss ? Ja kas tad sorry par stulbiem jautājumiem, bet man ir tikai 41 diena 
2. dzejolī ''titulu'', pēc kā iet ''trulu'' nerīmējas. Ja veidot atskaņas, tad sākumā iet īsākais vārds un tikai tad iet garākais, un tad sanāks ''trulu, titulu'' nevis ''titulu,trulu''
