8. daļa! Lai labi lasās!
1. Manam dēlam ir 4 gadi un viņam nav peņa. Oliņas ir vietā, bet peņa vietā-mazs caurumiņš. Es vairāk nevaru ar to cīnīties, tas nav man pa spēkam, esmu nogurusi katru nakti mosties no viena un tā paša murga, kurā mans dēls pārgriež vēnas savas nepilnvērtības dēļ. Vīrs pa šo laiku novecoja uz gadiem 10. Es baidos, kas notiks, kad viņš paaugsies, viņš jau jautā man, kāpēc viņa brālim ir savādāka ''mantiņa'' nekā viņam. Ārsti rausta plecus, pilnvērtīgs mans dēls nebūs NEKAD! Nezinu, par ko mums šis viss. Nošaujiet mūs, lūdzu!
2. Mammai bija rotaļlieta-lācītis. Lācītim ir vairāk nekā 50 gadu, viņu vienmēr ļoti sargāja un rūpīgi glabāja. Kad man bija 9 gadi, es paņēmu to, lai paspēlētos, un...neatceros, kas notika, bet viņš pazuda. Vaii, kas bija...
Mamma uz mani bļāva un sita ar siksnu, visas ģimenes priekšā ''atteicās'' no manis, raudāja, teica, ka es esot pazaudējusi viņas dzīves galveno dārgumu... Kad nomierinājās, KATRU mēnesi atgādināja man: atceries, kā tu manu lācīti pazaudēji, atceries, kā tu manu dārgumu pakāsi. Izaugu es ar ļoti lielu vainas sajūtu mammas priekšā. Vakar gulēju istabā uz dīvāna, vecāki pārkārtoja mantas. Un es caur miegu dzirdēju kaut ko par lācīti, atveru acis- tētis celofāna maisā tur kaut ko un jautā mammai:''Vai tad viņš nebija pazudis?'', bet mamma atmet ar roku un saka:''Atradās pēc gada aiz skapja, bet tu nesaki meitai, jau ir par vēlu lūgt piedošanu'''. Viņai ir par vēlu man lūgt piedošanu!!! Bet nav par vēlu pateikt, lai es pārstātu justies vainīga?! Es tā dusmojos uz mammu!!! Nogaliniet mani lūdzu!
3. Draudzene precas. Jau no bērnības viņa sapņoja par kāzām rietumu stilā- ar kāzu arku, orķestri un līgavas māsām vienādās rozā kleitās. Es palīdzēju to visu viņai organizēt. 2 mēnešus visur braukāju ar viņu, notērēju savu laiku, naudu, atbalstīju līgavu, kā varēju. Sagatavoju runu, tostus, apsveikumus. Un ko jūs būtu domājuši? Trīs dienas pirms kāzām draudzene man aizliedza tur ierasties, tāpēc ka, citēju:''Tu ar saviem rudajiem matiem drausmīgi izskaties šajā rozā kleitā. Visām manām draudzenēm jāizskatās vienādi, tāpēc, lūdzu, nebojā man kāzas, fotogrāfijas un noskaņojumu. Apsveiksi nākamajā dienā''. Es nezinu, ko man darīt. Neņemt to tuvu pie sirds? Nogaliniet mani lūdzu, tāpēc ka man ir ļoti, ļoti nepatīkami.
4. Mani tagad nomoka tikai viena doma. Kāpēc es aizbraucu? Nu nafig? Dabūju īsziņu no draudzenes ''brauc pie manis, atpūtīsimies''. Šis nebija viņai raksturīgi, bet nepievērsu tam uzmanību. Durvis viņa man atvēra ''nekāda'': šauras acu zīlītes, bālas tukšas acis un bremzēta runāšana...Paskaidroja, ka paziņa no Pēterburgas atveda pamēģināt pāris gramus metadona ''un man ir garlaicīgi vienai dolbīties''. Pasūtīju viņu uz visiem alfabēta burtiem par šādu piedāvājumu, un jau taisījos iet prom, kad viņa pēkšņi sāka bālēt un lēnām slēdzās ārā. Es sabijos un izsaucu ātros, paskaidrodams viņiem visu, kā ir. Visas 40 minūtes, ko ātrie brauca, es pliķēju viņu pa vaigiem, dzirdīju ar kafiju, liku elpot un attaisīt vismaz vienu aci, tiesa, bez rezultātiem. Kad viņai jau palika zilas lūpas, beidzot atbrauca ātrie...ar policiju. Rezultāts- meiteni aizveda uz slimnīcu, bet mani uz policijas iecirkni. Viņas vecāki(es viņiem nekad nepatiku) uzrakstīja uz mani iesniegumu. Pēc izmeklēšanas versijas, es atnesu un pārdevu viņai to nolādēto metadonu! Uz maisiņa ir mani pirkstu nospiedumi(es paņēmu viņu apskatīties ziņkārības pēc). Kaltēju sausiņus...Nošaujiet mani ar automātu.
5. Nedēļu atpakaļ mani un manu puisi uz ielas piesita gopņiki par to, ka mēs esam geji. Pienāca no aizmugures un sāka šķaidīt alus pudeles pret mūsu galvām. Es esmu meitene. Esmu pusgalvu garāka par savu puisi, man ir īss matu griezums un man patīk valkāt platas bikses. Jūtos vainīga. Tagad guļu slimnīcā un caur klēpjdatoru izvēlos svārkus no internetveikaliem un sievišķīgas frizūras, kaut gan ienīstu tās. Bet kā tad savādāk tagad? Nogaliniet mani lūdzu.
6. Es novedu savu māsīcu...Viņa izteicās par manu izskatu publiski, omītes jubilejā. Man ir vitiligo(kaut gan ne īpaši pamanāmi) un jā, man nav 90-60-90 parametri. Man ir tikai asa mēle. Un es atbildēju uz katru viņas komentāru, pārejot uz viņu, viņas izskatu un personīgo dzīvi. Beigās visi smējās līdz asarām. Viņa atbrauca mājās un mēģināja noindēties.
Jūs domājat- man tādas lietas ir jāpacieš klusējot? Mamm, ko nozīmēja tavs ''spēj sevi aizstāvēt''? Man vajadzēja vārdu vietā uzgāzt viņai salātu bļodu uz galvas? Tēti, kāda velna pēc tu viņu neapklusināji, kaut gan solīji mani aizstāvēt, ja mani izsmies dēļ pleķiem uz sejas? Vai arī jums ir kauns no manis? Ja tā-man ir žēl tikai par vienu: ka šai kucei rokas aug no pakaļas, un smadzenes arī, un viņa nespēja noindēties līdz nāvei. Es nejūtos vainīga. Bet es jūtos pretīgi starp cilvēkiem, kuri mierīgi skatījās uz to, kā mani pazemo, un pēc tam vainoja mani pašu. Nogaliniet mani lūdzu.
