Fredim ar žurku acu skatieni satikās. Ogļu raču melnās un gaiši sūda brūnās acis, viena otrā ilgi lūkojās. Tur uzvirmoja kas neparasts un pārdabisks. Varētu būt draudzība, vai pat mīlestība no pirmā acu skatiena. Nē, tas bija žurkas mazais pirdiens. Kas netīšām izspruka, no mazās aizmugures atveres. Fredis lēni pietupās un lēni viņai tuvojās. Žurka kā sastingusi, nemaz pat nenoraustot ūsu galus, gaidija, kas tad būs par sūdiem. Pietuvojies Fredis paķēra akmeni kas gulēja tur pat blakus automašīnai. Un laida ar akmeni uz žurkas pusi. Fredis paspēja vel iesaukties: "Naķebē, uzgrauz šo te!" Fredis būtu nositis zūrku, ja nebūtu pasviedis garām. Neveiklais mirklis, kad saproti kur esi trāpijis, pa priekšējo stiklu. Žurks aizmuka, treknais sūda gremlins, vadu grauzējs. Fredis pārgrauzto vadu satina kopā, dabūja vel pa pirkstiem. Saprata ka melno un pēc tam sarkano likt nav diezko veselīgi. Un beidzot varēja iedarbināt auto. Pielocija spoguļus un lēni izlīda no sprosta, droši varēja braukt mājās. Pa ceļam Fredis pamanija ka no apakšas lēni plaisa iet pār logu. Fredis:"Bļin, un vel logs ar pizģets!" "Kā tava māte!" Fredis atcerējās, ka mājās nav ne kripatas maizes. "Tā ir ka visu maizi izrij uzreiz." Iegājis Fredis veikalā un ierauga ko šokējošu, draņķi bija visu maizi izpirkuši. "Vot, sukas! Šitie lielie žirītāji! Būtu kaut vai vienu maizes klaipu atstājuši, bet nē!" Fredis klusu nomurmina. Bet te pēkšņi ierauga, ir viens klaipiņš aizkritis aiz plaukta. Tad šodien šprotes un maize.
Tev patiks šie raksti
