Sveiki spoki! Šodien nolēmu uzrakstīt par mums kādu ļoti ikdienišķu lietu, kura nu jau ir pierasta un kaut kādā ziņā valda pār pasauli. Kā jau pēc virsraksta sapratāt, šis raksts būs par kredītkartēm. Patīkamu lasīšanu.
Kā tika izgudrota kredītkarte?21
Agrākos laikos, bija diezgan brīnumaini dzirdēt par kaut kādu plastmasa gabalu, kurā varētu krāties visa mūsu nauda, esmu pārliecināts, ka viduslaikos, ja kāds pastāstītu par tādas lietas esamību, viņu uzreiz nodedzinātu (tas bija joks (da-dum-tss)). Pat brīžos, kad kredītkartes parādījās, bija jocīgi dzirdēt frāzi ”Jūs maksāsiet skaidrā naudā vai ar kredītkarti?” Tomēr laiki ir mainījušies un tagad jocīga šī frāze palika tādēļ, ka skaidrā naudā tiek maksāts ar vien mazāk. Dažās vietās samaksāt ar skaidru naudu nemaz vairs nav iespējams. Tas jau arī nav nekāds brīnums, vienkārši izvelkat savu kredītkarti un apskatieties uz to (nē es nopietni, velc to ārā un skaties!!!) – mazs taisnstūra gabaliņš, kurš neaizņem daudz vietas, ir viegli pielietojams, pietam izskatās stilīgi un seksīgi … ak Dievs, cik seksīgi tā izskatās … pietam, tagad ir pieejams izvēlēties jebkuru dizainu, tādēļ ar vien biežāk ir redzamas kartiņas ar kaķīšiem, bārbijām, bīberiem un pārējiem cilvēces fetišiem. Ja ielūkosieties kārtīgāk, jūs pat varat redzēt daudz dažādus cipariņus (kurus VISUS ir ieteicams ierakstīt man privāti, lai es tos varu salīdzināt ar saviem). Tas arī izskaidro, kādēļ cilvēki dod priekšroku kredītkartēm (izņemot jūs, mazie aplokšņu algas trollīši). Bet ne par to ir runa šajā ultra krutajā stāstā. Stāsts ir par to, kā radās šīs brīnišķīgās kredītkartes.
Ja es jums pajautāšu jūsu viedokli par to, kad aizsākās kredītkaršu vēsture, ko jūs man atbildētu? Gan jau nosauktu kādus 1930-tos gadus, vai arī mežonīgos astoņdesmitos. Kaut kādā ziņā jums būtu taisnība, jo varbūt tajos brīžos arī sākās masu kredītkartes izplatīšanās vai to ražošanas pirmsākumi. Taču ar to nesākās pašu kredītkaršu ideju pirmsākumi. Protams, cilvēki vienmēr ir centušies izdomāt veidus, kā naudu pataisīt kompaktāku, taču pietiekami sakarīgu ideju nebija līdz 1865. gadam. Tieši to laiku notikumi lika cilvēcei nopietnāk noskatīties uz šo problēmu un piesaistīt vairāk resursu.
Ar ko tad īsti sākās šis stāsts? Dotais stāsts sākās ar kādu jaunu puisi vārdā Alberts. Alberts bija neizdevies ģēnijs, kurš katru dienu strādāja raktuvēs un vienlaikus centās izveidot kādu izgudrojumu. Vienā no tādām dienā, kad viņš raka ogles, no raktuvju augšas viņam uz galvas uzkrita kāds priekšmets, kas lika viņam atslēgties. Parasti, tādos stāstos pēc šādas atgadīšanās cilvēkam nāk iedvesma par izgudrojumiem, tomēr šoreiz tas tā nebija, es vienkārši uzrakstīju šo daļu, lai jūs saprastu, cik neveiksmīgs cilvēks bija Alberts.
Tomēr atgriežoties pie tēmas. Kad Alberts kļuva 23 gadus vecs, viņš saņēma dāvanā naudas maku. Doto maku viņam uzdāvināja kāds šahtu kolēģis, kuru Alberts pirms tam nav pat redzējis. Dotais mistiskais cilvēks pateica Albertam :”Dotais maks ir nedaudz vecs, taču var palīdzēt tev ar kaut ko revolucionāru” Tajā brīdī Alberts nesaprata par ko iet runa, mazums ko kaut kādi trakie runā. Alberts paskatījās uz nedaudz netīru naudas maku un ielika to kabatā. Vēlāk Alberts saprata, ka naudas maks ir ļoti laba lieta, jo tur viņš varēja samest visu savu sīknaudu. Laikiem ejot, ar vien vairāk un vairāk sīknaudas sakrājās Alberta makā, tas notika tikai dēļ tā, ka Albertam nepatika nomaksāties ar sīknaudu un kaut ko tur skaitīt. Naudas maks palika ar vien smagāks un smagāks … Kāds no jums teiktu, ka tas ir slikti, tomēr šis smagums izglāba Alberta dzīvību. Lieta tāda, ka vienā tumšajā naktī, kad Alberts atgriezās no raktuvēm, viņam priekšā izleca zaglis, sākumā Alberts nodomāja :”Kas par na*uj? Kā viņš mani pamanīja? Atgriežoties no ogļu raktuvēm esmu tik netīrs, ka mani pamanīt ir grūtāk nekā nēģeri tumsā”. Zaglis sāka pieprasīt naudu no Alberta. Alberts mierīgi izvilka savu naudas maku un pameta to zaglim – par laimi, Albertam bija ļoti lielas problēmas ar koordināciju, kas noveda pie tā, ka maks ielidoja zaglim tieši sejā, izsitot viņam vairākus zobus un atslēdzot viņu. Alberts ātri savāca zagļa zobus un aizskrēja prom.
Tajā naktī, Alberts nolika zobus sev zem spilvena un sāka prātot, cik gan Zobu feja viņam iedos par šiem zagļa zobiem. Šīs pārdomas noveda Albertu pie pavisam citām ”Naudas maks kļuvis pārāk bīstams”. Tieši dēļ liela sīknaudas daudzuma Alberta maks bija pārāk bīstams priekš šīs pasaules, tādēļ ar to bija kaut kas jādara. Albertam galvā radās ģeniāla ideja par kādu kartiņu, kurā tiks pielietoti elektromagnētiski spēki un kurā varētu pārvadāt visu sakrāto naudu. Albertam iepatikās šī ideja. Alberts nolēma, ka rīt, kad pamodīsies, viņš pierakstīs visu ideju uz papīra un sāks strādāt pie viņa izgudrojuma, jeb kredītkartes. Diemžēl, kā tas notiek ar visiem mums, kad Alberts pamodās, visa ģeniālā ideja pazuda no viņa prāta un viņš nevarēja atcerēties, kā īsti kartiņai būtu jāstrādā. Tomēr tajā pašā dienā Albertam parādījās pavisam cita lieliska ideja. Viņš nolēma, ka ar smago naudas maku viņš varētu ļoti labi uztrenēt sev kājas, kas palīdzētu viņam ātri skriet un vispār pataisītu viņu par pasaules slavenību un seksa simbolu.
Tādā veidā, laikam ejot, Alberts sāka trenēt sev kājas ar naudasmaku. Ar katru dienu maks kļuva ar vien smagāks un smagāks, līdz brīdim, kad Alberta bikšu kabatas neizturēja un pārrāvās. Lai to izlabotu, Alberts sāka vilkt virsū speciālas titāna sakausējuma taisītas bikses. Jūs pajautāsiet – Kā pie velna maks to visu svaru spēja izturēt? – Es jums atbildēšu. Lieta tāda, ka Alberta naudas maks bija ļoti specializēts un pat labāks par mūsdienu makiem. To bija izgudrojis Edisons (Patentu viņš, protams, nozaga no tā laika 9. gadīgā Teslas), tas bija uztaisīts Vācijā, kas bija ļoti lielas kvalitātes marka. Taču neviens nezin kā naudasmaks nokļuva pie Alberta, par doto jautājumu vēl ilgi strīdēsies vēsturnieki, tomēr precīzas atbildes diez vai tiks atrastas.
Atgriežoties pie naudas maka, Alberts bija sasniedzis tādu smagumu, ka uzkāpjot uz zemes pēc viņa palika 10 cm dziļas bedres. Alberta kājas kļuva muskuļainākas par jebkura mūsdienu sasteroidota kultūrista kājām. Alberta kājas kļuva tik slavenas, ka tika publicētas tik populārā žurnālā kā “Vistas stilbs”, Albertu dievināja visas sievietes, viņa kājām pat tika piešķirta medaļa un pilsētas atslēgas. Taču priekš Alberta tas bija par maz. Alberts nolēma, ka grib sasniegt Everesta virsotni ar viņa smago naudas maku. Tā arī bija Alberta kļūda. Kādēļ? Domājat, ka viņš tur nosmaka vai arī viņu tur apēda jetijs? Nē, Alberts gandrīz tika līdz virsotnei, kad pēkšņi … Tika sasniegts Alberta kāju limits. Jā, Alberts vienkārši nokrita uz ceļiem un nevarēja piecelties. “Nav problēmu” nodomāja Alberts. Viņš uzskatīja, ka viņam pietiks izmest nedaudz sīknaudas un viņš atkal spēs staigāt. Alberts kļūdījās, neatkarīgi no tā, cik daudz naudas viņš vilka ārā no naudas maka, viņš nebija spējīgs pacelties.
Nākamās dažas dienas Alberts nodzīvoja Everestā, dzēra viņš sniegu, bet ēda papīra naudu, kura atradās naudas makā. Kad beidzot Alberts nodomāja, ka viņam pienāks gals, viņš pēkšņi sāka sajust kā viņa titāna bikses plīst. Jā, dēļ zemas temperatūras ietekmes titāna bikses iedragājās un sāka plīst, līdz beidzot pilnīgi sašķīda gabalos. Nelieli gabaliņi vēl karājās pie Alberta blondi matainām kājām, taču tie bija piesaluši un ņemt tos nost nebija jēgas. Alberts beidzot bija brīvs no biksēm un naudas maka. Tā bija lielākā brīvība kādu Alberts jebkad ir sajutis. Viņu tik stipri pārņēma sajūtas, ka viņš sāka zviegt kā Tarzāns uz Everesta, ticat man, dotā skaņa ir šausmīgāka par jūsu sievas dziedāšanu dušā. Beidzot Alberts attapās un nodomāja “Sasodīts, man dzindzelis salst”. Diemžēl Alberts nekad nevalkāja apakšbikses dēļ viņa reliģiskām sapratnēm. Tādēļ, ja Alberts negribēja nosaldēt savu apakšējo daļu, viņam bija jārīkojas. “Nelaidīšos takš es lejā ar pliku pēcpusi un nesasildītu hotdogo” nodomāja Alberts. Tad viņam galvā iešāvās ģeniāla ideja! Viņš nolēma, ka viņš varētu nolaisties no Everesta izmantojot naudas maku kā ragaviņas. Tā viņš arī izdarīja.
Neveiksmīgs priekš Alberta izrādījās tas fakts, ka naudas makam nebija paredzētas bremzes. Tas noveda pie tā, ka nolaižoties no kalna Alberts ietriecās kokā un nomira. To redzēja kāds vietējais iedzīvotājs, viņam bija pofig uz Albertu, taču čalis ar spīdošu dibenu, kas laižas lejā no kalna ar naudas maka palīdzību padeva iedzīvotājam labu ideju. Tas iedzīvotājs sāka tirgot ziemas naudas makus ar kuriem varētu laisties lejā no kalniņiem. Ideja izrādījās pēdējais mēsls, tādēļ dotā iedzīvotāja bizness bankrotēja. Pavisam cits cilvēks, iedvesmojoties no ziemas naudas makiem, sāka ražot snovbordus, taču tas ir pavisam cits stāsts. Atgriežoties pie Alberta, viņa traģēdija lika saprast cilvēkiem, ka ir jāatrod alternatīva naudai, kura ir pārāk bīstama priekš cilvēku neattīstītā saprāta. Ilgi jo ilgi zinātnieki no visām valstīm līmēja galvas kopā, lai izgudrotu kaut ko atbilstošu. Tas viss ilga līdz tam brīdim, kad pie viņiem atnāca Einšteins un teica “Idioti, izgudrojiet takš beidzot kredītkarti”. Un tā arī notika. Bet kas tad notika ar Alberta līķi? Klīst leģendas, ka Alberts tika apglabāts tajā pašā vietā, kur nomira. Viņa zārks bija pataisīts 2 reizes platāks vietās, kur atradās viņa kājas. Daudzi viņu var atpazīt pēc iesaukas “Kājstilbiņš Alberts”
Domāju, ka dotais stāsts noved pie sekojošiem secinājumiem:
1)Nekrāj par daudz sīknaudas
2)Lai uzkačātu muskuļainas kājas, uz sporta zāli nav jāiet
3)Vienmēr velkā apenes
4)Nepieņem nesaprotamus naudas makus no svešiniekiem
5)Zobu feja dod naudu arī par citu cilvēku zobiem, tādēļ droši vari tos izsist
6)Ja rodas ģeniāla ideja nakts vidū, pieraksti to, nevis atliec uz vēlāku laiku
Paldies par izlasīšanu!
Ja patika šis jocīgais raksts, iesaku izlasīt arī šos:
http://spoki.tvnet.lv/joki/Kadel-gulet-ir-loti-bistami-un/866514
http://spoki.tvnet.lv/joki/Loti-nezeliga-izturesanas-pret-mums/866218
http://spoki.tvnet.lv/joki/Cimdi-vai-zinam-visu-par-tiem/755459
http://spoki.tvnet.lv/joki/Kadel-jaizpus-no-musas-ziloni/862570