Raksts no 1999. gada Jauniešu astronomijas kluba avīzes. Jā, bija mums tādi laiki un nebūt viss nebija tikai par nopietnām lietām, lai gan šī tēma astronomijā ir pat ļoti svarīga.
Kā mēdza sacīt mans vecvec (27 reizes) tētiņš, kad biju viņu pusstundu nežēlīgi purinājis, lai pamodinātu, es lāgā neatceros, bet šķiet, ka tas notika ļoti sen - pirms trejdeviņām laika vienībām, aiz trejdeviņām Zemes masas vienībām un aiz trejdeviņām ūdens tilpuma vienībām, bet tepat Latvijā. Tajos laikos diennakts ilga veselas 25 stundas, nevis kā mums štrunta 24 stundu diennakts, un pasaule bija pavisam savādāka nekā mēs ar savām abām acīm šodien to varam novērot. Tajos agrīnajos laikos cilvēki vēl nepazina Saules, jo viņiem vēl nebija radusies vajadzība pēc šādas teorijas un tāpēc tā vēl nebija izgudrota. Debesis bija gluži tumšas, apmēram tādas, kā mēs tagad definējam vakuumu. Nebija pat nevienas zvaigznes, kas varētu mūs nakts vidū iepriecināt, tikai blāvā Mēness gaisma laiku pa laikam izgaismoja debesis. Kad Mēnesi varēja redzēt, ļaudīm mostoties no ikdienišķās nakts atpūtas, bija diena, kad to nevajadzēja un visi krāca tā, ka visā ciemā bija dzirdams baltais troksnis, bija nakts. Kā jau jūs noprotat, ne visas dienas bija vienlīdz gaišas, tamdēļ ka Mēness mainīja savas fāzes.
Šais tumšajos laikos ne visi ļaudis dzīvoja tumsībā, daži pat sāka domāt par infrasarkano staru briļļu pielietošanu. Staltajā Tālavas pilī valdīja apgarotais valdnieks Rūsiņš, kura ļaudis dzīvoja saticībā un pārticībā, katru dienu apēdot vārītu kāli. Kā gadījās, kā ne, kādu dienu izcēlās nežēlīgs konflikts ar mūsu ziemeļu brāļiem igauņiem. Tad Rūsiņš pa krogiem savāca savus varonīgākos vīrus un devās karagājienā, lai satriektu savu naidnieku. Cīņas ilga deviņas dienas un deviņas naktis, lai gan diena un nakts bija stipri nosacīti jēdzieni, bet tik un tā neviena no pusēm neguva virsroku. Daudz bija nogalināto un ievainoto, bet neviens no dzīvajiem negrasījās piekāpties, jo visiem likās, ka viņi ir stalti kā brieži un stipri kā ozoli, bet kas gan var ar trim cirtieniem nolikt gar zemi tādu koku kā ozolu. Rūsiņš mēģināja izprast, kāpēc viņa varonīgie vīri nespēj uzveikt mīkstčaulīgos un siltu pienu sadzērušos igauņus. Tad dižākais no mūsu tautas dēliem saprata, ka karam iegadījās notikt taisni tumšajās Mēness fāzes dienās un, vicojoties pa mellu tumsu, viņa vīri cērt zobenus un izļurbā paši savu biedru un tautas ribas. Tā kā Rūsiņš uzbruka no dienvidiem, viņš izdomāja radīt dienvidos spožu spīdekli, kas kā nepārspējami jaudīga laterna pakļautos mūsu gribai un kalpotu valsts labā, tas ir apžilbinātu un izgaismotu mūsu gadskārtējos pretiniekus igauņus. Vispiemērotākā versija Rūsiņam šķita Saule. Domāts, darīts izgudroja Sauli. To ieraudzījuši, igauņi kās kaktusi stāvēja un truli blenza vientuļajā tuksnesī, tāpēc tika ātri sakauti no nadīra līdz zenītam tā, ka pat Greizais Lācis nepaspēja apgriezties ap savu asti. Kas nu reiz ir izgudrots un patentēts, tam lemts Saules mūžu nodzīvot. Tā Saule vēl šodien spīd un žilbina acis igauņiem.
Vēl jāpiemin, ka pēc Rūsiņa daudzi provēja paveikt ko līdzīgu, taču nevienam tas neizdevās tā kā mūsu dižajam sencim. Viss, ko pakaļdarinātāji spēja, bija sīkas zvaigznītes, kas redzamas tikai naktīs un nevienam acis nežilbina.
