Kā ir dirst kad suns skatās? Nekad nebiju par to aizdomājies, bet pēdējā laikā ir sanācis.
Kad atrodos viens pats mājās vienmēr diršu pie plaši atvērtām durvīm , tā, ka tas liek man sajusties visu varenajam. Tas izraisa arī tādu plašuma sajūtu un jūtos mazliet komfortablāk. Diršot nekad nelasu kādu avīzi vai žurnālu, jo tas šķiet novērš domas no procesa, tā ka var aizsēdēties, ka sūdi piekalst pie dirsas. Bet kad draudzene mājās tad gan jāpiever durvis, lai neizbiedētu viņu ar skaļajiem pirdieniem.
Tad draudzene nopirka sīku suni, jo tas tagad ir modē staigāt ar dekoratīvu pango pigmeju sev padusē, kas ir žurkas lielumā, ja nu ne mazāks( nesaprotu, kāpēc nevar nopirkt normālu suni), kas to vien dara kvekšķ un dirš kur pagadās. Tā gribās to krupi nolaist podā, tā, ka tas aizrijas ar saviem paša sūdiem.
Atkal bija pienākusi svētā reize, kad atrados viens pats mājās un biju nobriedis iet atvieglināties. Kā jau parsti durvis tika plaši atvērtas, tā ka platāk vairs nebija iespējams, bikses līdz grīdai novilktas. Tā kā diršana nav māksla, tāpēc neko lieku neizdomāju, lai neizskatītos labāk. Kad biju jau procesa pusceļā, priekšā nostājās mazais žurkas purna kvekšķis. Tas sastinga un lūkojās man acīs. Likās, ka starp mums bija izveidojusies saikne, tā, kas tas saprastu ko es daru un jūtu, un mēs viens otrā ieskatījāmies tā kā mednieks, kas ejot pa mežu satiek lāci aci pret aci. Mēs vērojām viens otru un likās it kā visā pasaulē bija iestājies klusums, bet tad pēkšņi atskanēja „Plukšķ”, tas bija sūda klucis, kas iekrita podā, tā, ka ūdens lāses noglāstīja manu dibenu, bet mazais kvekšķis iekunkstējoties aizskrēja prom. Uzmetās uzreiz tādā neērta sajūta, tāpēc aizvēru durvis. Kopš tās reizēs, kad dzirdu kvekšķi tuvojamies vienmēr pieveru durvis, vai to ieslēdzu istabā, lai labāk skatās televizoru. Nevar pat normāli padirst pats savā mājā, kad aiz stūra uzglūn kāds krancis.
