Kā es noķēru savu vērtīgāko pokemonu10

Tā bija parasta sestdiena Bastejkalnā pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa, kur es nedēļas nogalēs devos apsēsties ar grāmatu rokās, lai izliktos, ka lasu. Patiesībā man bija tikai viens mērķis - copēt čiepiņas, kuras brīvdienā ir ieradušās galvaspilsētā no Latvijas nomalēm. No vietām, kur tās nav sabojājis minets un lēts alus no Maksimas. Tādu parasti bija ne mazums. Visas tērpušās puķainās kleitās, zem kurām varēja nojaust lauku piena radīto taukumiņu, kas man jo īpaši nāca pie sirds. Saki, ko gribi, bet lauku meitenēm krūtis ir tvirtākas un lielākas. Neesmu vēl līdz galam izstrādājis savu teoriju, bet man šķiet, ka iemesls tam ir pavisam vienkāršs - svaigs govs piens. Pētīdamas Blaumani vai vienkārši ejot garām, viņas bieži vien pamanīja arī mani. Izliekoties par intelektuāli, es vienmēr nēsāju brilles, lai gan tās man nav nemaz nepieciešamas.
Arī šajā sestdienā es apsēdos savā ierastajā vietā un atvēru Dostojevska “Idiotu”, tēlodams, ka esmu ieniris šī rakstnieka pārbagātajā cilvēku zemapziņas pasaulē. Ar šī izcilā rakstnieka tēlu man nebija nekā kopīga. Bet idiots es biju. Esmu. Iespējams, kādreiz nebūšu. Meitenes tēlotiem smaidiem pievērsa man uzmanību, izliekoties kaut ko saprotam no klasiskās literatūras. Kā mudaks cerēju, ka kāda čiepa ne tikai jēli smaidīs, bet piekritīs iedzert glāzi pietiekami dārga viskija. Atceros tēvs reiz teica, ka viskijs sasildīs sievieti un pēc tam sieviete sasildīs tevi. Tādiem gadījumiem aiz sekcijas putekļainā stikla turu viskija pudeli. Jā, arī pudeli pārklāja putekļu kārta. Un putekļu kārtu pārklāja vēl vien aputekļu kārta.
Sēdēju stundu, divas. Sievišķu īsie bruņči tā vien kārdina palīst zemāk. Bet es sēdēju viens, līdz sāka līt. Biju jau sataisījies doties uz krodziņu “Pie Kailās Siles”, par kuru zina tikai retais, kad pāri kanāla tiltiņam sāka velties kāda būtne. Lietus lāses bija sakritušas uz briļļu stikliem, tādēļ sākumā es nodomāju, ka kāds pavadā ved govi. Novilcis brilles, es atskārtu, ka nebiju tālu no patiesības. Tā bija vēl viena provinciāla naivulīte, kura pārsteidza mani ar saviem izmēriem. Viss viņas ķermenī atgādināja cūku - uz augšu uzrautais deguns, sprogainie mati un tauku riepas, kas atgādināja cūkas cičus. Viņa man tuvojās un es nesteidzīgi piecēlos, lai garāmejot sajustu viņas smaku.
Šajā brīdī es spēju simts procentīgi salikt līdzību starp šo mistisko būtni un pie mākslas akadēmijas esošo pieminekli. Venēra. Skaistuma dieviete. Piecēlos un devos viņas virzienā. Viņas klātbūtnē es atgādināju liliputu. Rūķi milža tuvumā. Iespējams, viņa tādus kā es ēda pusdienās. Un jau bija apēdusi vismaz desmit. Bet es viņu gribēju! Alku!
Es ieraudzīju viņas rokā telefonu un uzreiz sapratu, kas ir noticis. Viņa spēlēja Pokemon Go. Kopš šīs nolāpītās spēles iznākšanas, Bastejkalnu ir apsēduši pokemonu ķērāji. Tas bija kā pļaukas sitiens man sejā. Tāda pati sajūta kā tad, kad tev pietrūkst tualetes papīrs, lai noslaucītu pakaļu pilnībā tīru. Dusmās es izvilku no kabatas “Idiotu” un sāku ar to dauzīt resnajai cūkai pa seju. “Es izvēlos tevi, raibaļa!!!” - kliegdams pilnā balsī, es mēģināju iebliezt viņas galvā Dostojevski. Sievietes asinīm šķīstot uz visām pusēm, es vairs nekontrolēju sevi. Viss kļuva melns.