Kā es čigānus čakarēju...314

Pirmais gadījums notika pirms vairākiem gadiem, kad vēl biju pirmajā kursā un vēl nebiju iebraucis tos čigānu prikolus. Tikko izgāju no veikala, čigānelis jau laikam bija nopētījis, ka diezgan pilns maisiņš, tātad arī nauda ir. Uzreiz klāt, sāka žēlīgi stāstīt, ka viņam steidzami uz Kuldīgu vajag tikt, jo brālis ticis slimnīcā, bet esot nozagts maks ar visu autobusa biļeti. Interesanti, kas tad viņam to maku nozaga, ja Ventspilī zog tikai čigāni, un arī tie nekad viens otram nezog. Lai arī parasti viņi ir diezgan piekāpīgi un ilgi neuzmācas, redzēju, ka šitais ir piesūcies kā dēle, un ka tāpat vien no viņa neatkratīsies. Tā kā ārā bija diezgan sniegots, bet silts vakars un kojās tovakar tāpat nebija ko darīt, nolēmu paprikolēties ar čalīti. Pagriežos uz otru pusi un saku „Ejam!”. Šitas prasa, uz kurieni? Es atbildu „Uz policiju tavu problēmu risināt.” Sākumā šitas tā vēl neko, īpaši nenoraustījās, tikai sāka stāstīt, ka man jau nevajagot viņa dēļ iet uz policiju, lai tikai dodot naudu biļetei, ka viņš pats aizies un nopirks jaunu. Es saku, ka naudu jau man nevajadzēs maksāt, vienkārši policijā vajadzēs pateikt, cikos apmēram viņš pircis nozagto biļeti, tur apskatīsies dienesta kameras ierakstus no autoostas (šito gan es labi izdomāju, vai ne? :D) un ja viss sakritīs, izrakstīs kvīti, lai autoostā iedod jaunu biļeti vietā. Lai arī pastāvēja liels risks pašam palikt par nelielu muļķi, ja viņš patiešām vilktos man līdzi visu ceļu līdz policijai, jo tuvāk nāca policijas iecirknis, jo čalītis kļuva tramīgāks, kaut ko jau sāka buldurēt, ka uz Kuldīgu paspēs aizbraukt arī rīt, lai es vienkārši iedodu naudu biļetei, bet es pat neklausījos. Netālu no policijas notika tas, ko es tik ļoti gaidīju, čalītis kaut ko dusmīgi nopurpēja un atmetis ar roku aizgāja uz citu pusi. Iesaku arī jums pamēģināt. Lai arī diezgan laikietilpīgs process, gandarījums par to šokēto seju, ka viņš tiks vests uz policiju, ir to vērts. Turklāt ne katru dienu izdodas tā kārtīgi apčakarēt pašus apčakarēšanas meistarus.

Otrais pieminēšanas vērts atgadījums notika pirms kādiem diviem gadiem vasarā. Bija ļoti karsta diena un čigāneļi spietoja ap cilvēkiem kā bites diņģēdami kapeikas. Viens riktīgi smirdīgs trāpījās arī man. Šoreiz viņa stāstiņš bija sekojošs – patiesībā viņš esot ļoti pārticīgs un normāls čigānelis, kas neklaiņo pa ielām, bet divas nedēļas atpakaļ viņam nomirusi krustmāte, tāpēc viņš sācis dzert alu un pa divām nedēļām nodzēris visu savu bagātību. Apsolīja, ka labosies, lai es tikai nopērku lēto aliņu (bija tur Cento kaut kādi pa 18 saņiem vai līdzīgi ar akciju). Nu 18 saņu man nebija žēl un patiešām biju noskaņots ieiet veikalā un nopirkt to aliņu, lai arī pusceļā līdz veikalam viņa stāstījumā jau bija nomiris krusttēvs, nevis krustmāte. Par spīti feilīgajam stāstiņam nolēmu, ka todien būšu labs, lai jau cilvēks veldzējas, kā nekā čigāns pēc dabas jau ir klaidonis, tur viņi ar sevi neko nevar padarīt, bet no karstuma viņi tik un tā nav pasargāti. Ieejam veikalā, skatos, kur tad ir tas alus, nekur tādu neredzu. Ja jau nav, šitais uzreiz pie „augstākiem” kokteiļu plauktiem, kaut kādu Margaritu rokā un lai es viņam pērku. Tajā brīdī gan man viņš tā riktīgi izbesīja un darīt labu vairs negribējās. Vienkārši pagriezos un ātri izgāju cauri kasei, šitais skriešus pakaļ ar savu Margaritu rokā un izmisīgu pēdējo saucienu „Nu nopērc, brāl!” arī izskrēja cauri kasei. Kā cauri kasei izgāja, uzreiz apsardze aiz kastiļām un aizveda uz savu kabūzi. Domāju, ka ar konfektēm tur čaļi necienāja un tam čigānam vēl ilgi Margarita negaršos. Pēc tā gadījuma bieži viņu esmu saticis uz ielas. Sākumā bija bail, ka nesadomā atriebties, jo ar čigāniem joki mazi, bet tad sapratu, ka viņš no manis baidās vairāk :D