Kā ārstēt pakaļpiedziņas kaķi31

Man atnesa kaķi, nolika viņu pie durvīm, atlaida, un...kaķis startēja ar asti pa priekšu. Veikli apejot šķēršļus, viņš izskraidīja visu garo gaiteni un paslēpās aiz pagrieziena. Nenovēršot no manis zaļo acu  apdullušo skatienu, 
Es nonācu stuporā. Visa ģimene, elpu aizturējusi, gaidīja speciālista verdiktu. Speciālists bija pilnīgā nesaprašanā. It kā kaķu slimības ir līdzīgas cilvēku...bet atmiņā nebija nevienas diagnozes, kurā slimnieks skrietu ar pakaļu pa priekšu, pie reizes vemjot.

-Braucam pie veterinārārsta. 

Dakteru dūlitlu kantoris atradās, par laimi, diezgan netālu kādas ēkas pagrabstāvā. Visu ceļu centos atcerēties divas savstarpēji nesaistītas lietas: vai pasaulē eksistē veterinārā psihiatrija un kas īsti bija Svētā Vita deja?
Pagrabiņā, neskatoties uz agro rīta stundu, bija padaudz gan divkājainu, gan četrkājainu radību. Tur sēdēja un apzinīgi cieta pāris lielu suņu, daži kaķi, papagailis un pāris mikroorganismi, kuri aiz pārpratuma skaitījās suņi.

Nokliedzies "Man tikai pavaicāt! " (viens no lielajiem suņiem nikni uzrūca "Kur lien, draņķi!"   es iespēros kabinetā, ar ko patraucēju veterināru kafijas pauzei Saprotot, ka pēc sekundes tikšu izsviests ārā, ātri izspēru "

- Atvainojiet-es- tikai- pavaicāt  JA JA KAĶIS SKRIEN AR PAKAĻU PA PRIEKŠU man-pie-jums-griezties?
Kaķu dakteri saskatījās un pārvaicāja:
-Kā skrien?
-Ar pakaļu!
-Kā - ar pakaļu?
-Pa priekšu!
Vienam no brokastotājiem sviestmaize izkrita no mutes un palika karājoties bārdā.
-PARĀDI!
-Lūdzu!

Mēs izgājam  gaitenī. Ar burvju mākslinieka žestu es izvilku karalisko personu no somas, uzmanīgi noliku kaktā, nostādīju ar pakaļu pret pretējo sienu un...allē hop! 
Visi klātesošie, ieskaitot papagaili, pavadīja ar acīm demonstratīvo skrējienu. Vienlīdz apjukusi izteiksme bija gan sejās, gan purnos un papagaiļa pavērtajā knābī, kas lika padomāt par visa dzīvā savstarpējo radniecību. Pat suņi saskatījās pilnīgi cilvēciski. 
 

Pēc skatītāju lūguma es palaidu kaķi uz "bis!" Atskanēja pirmie aplausi. 
Kaķa saimniece iebļāvās, ka kaķis tomēr ir atvests šurp ārstēties, nevis uzstāties. 

Ar kopēju piekrišanu mūs palaida bez rindas. Dakteri kasīja pakaušus, bija patīkami uz viņiem paskatīties. Metās zvanīt kolēģiem. 

-...Jā! Ar pakaļu pa priekšu! Es tev saku! Kas? Es vispār nedzeru! Mēs te esam trīs! Nevis "uz trijiem", bet trīs! Tfu- jēga no tevis...! 
Visādiem gadījumiem Ludvigam uzlika sistēmu un kaķu karalis vismaz beidza vemt. 
Tālāk sākās mēginājumi tikt skaidrībā, kas īsti noticis. Ta kā slimības vēsturi es nezināju, zvanījam kaķa saimnieces tēvam.
-...Ko? Sākumā vēma, bet neskrēja? Bet kad sāka skriet? Pēc šprices? Kādas šprices? Cerukāls?
Pie vārda "cerukāls" dakteri nopriecājās:
-Devu paprasiet!
-Cik tu viņam iešpricēji? Divus kubus? Instrukcijā- bērniem kubs, pieaugušajiem- divi kubi, viņam seši gadi, it kā jau pieaudzis...
- Viņs viņam priekš 80 kilogramiem iešpricēja!  - viņi locījās no smiekliem…

 

Viss nostājās savās vietās- pretvemšanas līdzeklim ir blakus efekts- var drusku nobīdīt jumtu pacientam. Iešpricējot kaķītim tīģera devu, tētuks ar to pašu dzīvniekam norāva jumtu, izmētāja šīferi un izskaloja pamatus . Brīnums, kā nabaga kaķis nesāka lidot- iedomājoties, kādi gļuki nabagam galvā sākās. 

Par laimi, aristokaķa veselība necieta. Tas ir fiziskā. Kas ar psihisko grūti saprast - uz Roršaha testa viņš uzčurāja, un zīmēt viņu arī nevar piespiest. Bet kaut kādi recidīvi palika un reizēm viņa augstība mēģināja staigāt atmuguriski, bet bez bijušā azarta.