Kā Jefiņš mājās brauca...17

Standarta pēc ballītes gaitā-3 soļi uz priekšu, 2 atpakaļ, pussolis sāņus-Jefiņš lēnām tuvojās pieturai. Ir sasodīti liels karuselis visapkārt, un Jefiņam tas ļoti patīk. Viņš izpletis rokas smaida un griežas ap savu asi, kamēr pēkšņi nočīkst riepas, iekaucās taures un dzirdamas nosodošas cilvēku balsis. Jefiņš vēl joprojām to nevar izskaidrot, bet ir pārliecināts, ka atrašanās karuseļa eiforijā ir vislabākais mikriņa stopošanas paņēmies.

Iekāpis mikriņā, Jefiņš konstatē, ka nav kur sēdēt. Viņu pārņem liels sašutums un smalkā balstiņā viņš iespurdzās: "Kur man sēdēt?!" Mikriņa šoferītis, lāga zellis, uzsit Jefiņam pa plecu un saka, lai šis sēž uz priekšā esošās stangas, kas norobežo vadītāju no salona. Divas reizes nav jāsaka. Jefiņš iekārtojas ērtāk un cenšas skatīties kaut kur taisni uz priekšu.

 Acis miglojās kā parasti, tūlīt būs jākāpj ārā, bet neērtā sēdēšana un melnums aiz stikliem apgrūtina ieraudzīt vajadzīgo stabu, pēc kura Jefiņš atpazīst savu pieturu. Pēkšņi Jefiņš to pamana un skaļā balsī lūdz pieturēt. Kā par nelaimi, mēle ir dīvaini sapiņķerējusies starp tiem nedaudzajiem zobiem mutē un vienīgās skaņas, ko Jefiņš var izdvest, ir mistisks murmulējuma virknējums. Jefiņu pārņem panika, kad arī otrreiz neizdodas izrunāt vajadzīgos vārdus, tāpēc, saslējies kā alnis, viņš pilnā rīklē nobļaujas "STOP!", pie reizes nejauši ievelkot ar elkoni vadītājam pierē! „Tas no straujās apstāšanās”-aizstāvot ierunājās kāda reti skaista smaida īpašniece no tilta apakšas mājām.

Laimīgi ticis ārā, Jefiņš aizlien aiz pieturas stiklotajām sienām. Viņš piekopj tradīciju-katru reizi nokārtot dabiskās vajadzības, pētot savu atspulgu stikla sienā. Tā viņš tur stāvēja un mērcējās lietū, neatcerēdamies, ko gribēja darīt, līdz beidzot nolēma turpināt ceļu uz mājām.

Ceļš veda cauri mežam. Jefiņam ir ļoti bail no tumsas, tāpēc viņš skrien, ko kājas nes. Rudenīgo lapu čaukstoņa radīja neredzamus tēlus, kas viņu ielenca. Tas pastiprināja bailes un izmisumu. Pēkšņi kāds nogāž Jefiņu gar zemi! Viņš pagriežas un bļauj, lai liek viņu mierā!! Izrādās, atkal milzīgo koku saknes ir viņu izākstījušas. Nu jau pavisam nomierinājies Jefiņš daudz mierīgākā solī turpina ceļu cauri biezoknim.

Kā jau ierasts, viņš, sabāzis abas pleijera austiņas savā lielākajā ausī, klausās paša ierakstītās trokšņu skaņas. Lēnām sāk atgriezties karuseļa eiforija. Jefiņš sāk atkal virpuļot. Kādā brīdī sajūt, ka atrodas starp diviem tuvu saaugušiem kokiem... Tas bija labākais, kas ar viņu todien mežā notika. Jefiņš atstutējies pret kokiem, sāk kratīt galvu uz visām debess pusēm. Viņš jau sen bija sapņojis par metālistu moshpitu mežā, milzīgu koku sabiedrībā, kur viņš būtu vienīgais, kurš māk kratīt galvu.

Turpinot ceļu, priekšā paveras vārti. Beidzot māju teritorija sasniegta. Jefiņam radās ģeniāla doma-piemānīt visas septiņas sensorlampas. Viņš izmanīgi ložņāja aiz lielajām laternām, lai tās neieslēgtos. Pie pēdējās viņš ar lielu lepnumu atskatījās atpakaļ un sajūsmā izpildīja dažas karuseļa rotācijai raksturīgs kustības. Pēkšņi pēdējā no laternām noreaģēja un ieslēdzās... Jefiņu pārņēma milzīgas skumjas un vilšanās, taču uz pavisam neilgu brīdi. Trakākais posms līdz spilvenam ir tikai sācies.

Jefiņam jau no bērnības ir paniskas bailes no saviem vecākiem. Iespējams, tas tāpēc, ka viņš vēl joprojām nevar atšķirt, kurš no viņiem ir kurš. Neviens nedrīkst zināt, ka viņš bijis prom līdz pusnaktij, jo vecāki mācījuši, ja iet ballēties, tad lai mājās pārrodas tik pēc pāris mēnešiem. Tas tāpēc, lai Jefiņa istabu varētu izīrēt veciem paziņām-Fedjam un Koļam, kas reiz tālā pagātnē palīdzējuši audzēt tomātus krūšturos un arī Jefiņu no dzīvnieku patversmes atgādājuši.