Bezpajumtnieks: es zinu, ka ir iedod kādu!
Es: nē nav, šodien visas izpirka!
Bezpajumtnieks: es zinu, ka palika nemelo!
Es: nepalika, aiztaisi durvis man ir auksti!
Bezpajumtnieks: tu jau nezini, kas ir auksti, kad istabā ir -22 grādi tad ir auksti.
Un es tiešām to nezinu. Es nezinu kā ir kad mājā nav silti, kad nav ko ēst un kad nav mīļu cilvēku visapkārt.
Es nezinu kā ir būt vienam, es nezinu ko nozīmē būt bez mājām.Es nezinu kā ir kad nav mammas. Es nezinu kā ir kad man māsa, mana vecmamma, mana Laura, mani draugi.
Es nezinu kā jūtas pamestie. Es nezinu kā ir kad no miskastes jāņem pudele un jādzer pārpalikušais ūdens. Es nezinu, kā ir gulēt uz kastēm, pie miskastēm. Es nezinu kā ir neticēt. Es nezinu kā ir prasīt naudu svešiniekam izdzīvošanai vai tieši pretēji uzdzīvošanai.
Bet zinu cilvēkiem ir izvēle, iespēja un gribasspēks. Es zinu, ka mani var nosodīt. Tik daudzi palaiž savu iespēju.
Man uz ielas naudu prasīja puisis tā uz 30. Maizītei. Piedodiet man cilvēki, bet tas ir tik zemu, tik zemu. Es strādāju, esmu meitene. Tas pats vīrietis pie mana darba stūra dzēra alu. Maizei.
Es zinu tikai vienu, es darīšu visu, lai man tas nebūtu jāpiedzīvo. Lai tas nav jāpiedzīvo maniem tuvajiem, jo es esmu parādā tikai viņiem.
