Joki iz senākiem laikiem. 25

Kāds skolnieks, kuram neveicies ar mācīšanos, sadedzina grāmatu, pelnus samaisa ūdenī un tos nodzer. Kad skolotājs atprasa uzdoto, skolnieks sit pa pieri: "Iekšā ir, bet ārā nenāk!"

Kāda vecenīte brīnījusies: "Tie cilvēki gan tagad taisa visu labāku kā agrāk, bet spoguļus taisīt viņi nemāk - agrāk spoguļus skaistākus radīja..."Viņas meita atteikusi: "Tur gan tu pati, laikam, esi vainīga!"

Kā cēlies muižnieku tituls "Fon"

Muižnieku delegācija griezusies ar sūdzību pie Aleksanda 2., un tas viņu nepamatoto sūdzību uzklausījis un teicis : "Bon собаки!" ( "Ārā suņi!").

Delegācija pārbraukusi savās vietās un ziņojuši, ka cars viņiem piešķīris tituli "fon"!

Ēdi nu nekauņa!

Kādreiz kāda vāciete aizgājusi ciemā pie latvietes. Latviete savu viešņu mielodama, skubinājusi: "Ēdi nu, nekaunies! Ēdi vien, nekaunies!"

Pēc kāda laika latviete aizgājusi ciemā pie vācietes. Vāciete mielojusi latvieti, runādama šos vārdus: "Ēdi nu, nekauņa! Ēdi, nekauņa!"

Kā radies uzvārds - Zābaks.

Tas bijis viņos vecos laikos, kad zemniekiem vēl nebijis uzvārdu. Viņus saukuši vārdā. Dažreiz vārdam vēl pielikuši klāt palamas. Muižniekiem gan bijuši uzvārdi.

Reiz muižnieki nosprieduši, ka zemniekiem arī vajagot uzvārdus. Tā kādu dienu viņi sasaukuši zemniekus muižā un devuši katram savu uzvārdu. Uzvārdu varējuši arī paši zemnieki izvēlēties. Dažam atstājuši to pašu palamu par uzvārdu. Iesaukuši vienu zemnieku un prasījuši, kādu šis sev gribot uzvārdu. Zemniekam traki spiedis labās kājas zābaks, tāpēc viņam zābaks vien prātā stāvējis. Kad kungs stingri noprasījis, kādu viņš gribot sev uzvārdu, zemnieks sabijies un tikai paguvis izteikt: "Zābaks!" Tā kungi viņu nosaukuši par Zābaku.

Kāds zemnieks saticis savu draugu, kapraci, un apjautājies, kā nu šim labi veicoties, vai darba esot daudz? "Švaki laiki, maz mirst!" izsaucies noskumis kapracis. 

Agrā rītā kāds vīrs ar vienu pašu aci saticis kuprīti un prasījis: "Ko tad tu tik agri ar savu paunu jau kājās?" Kuprītis paskatījies un atbildējis: "Jā, agrs jau, laikam, ir gan vēl, jo tev viens slēģis arī vēl ciet'..."Vienacis apkaunots aizgājis.

Viens draugs stāstījis otram, ka viņš varot trīsdesmit naktis iztikt bez gulēšanas un trīsdesmit dienas bez ēšanas. Otrs tam neticējis, tāpēc saderējuši. Pagājis labs laiks, otrs draugs gājis apciemot pirmo: "Sak', kā nu iet, vai nav jau nobeidzies!" Bet šis bijis spirgts un vesels un priecīgi atbildējis: "Redzi, es jau pa nakti ēdu, bet pa dienu guļu!..."