JaUtRiE TeKsTiŅi3

Meita: Tēti, kas ir padauza? Tētis: Ak, Dievs! Kur tu dzirdēji šo vārdu?... M.: Bērnudārzā. Jānīts teica, ka es esmu padauza. Jo es vinjam vairāk nedodu. Bet dodu Pēterītim. T.: KO?! M.: Mīksto lācīti. Nedodu spēlēties ar mīksto lācīti. T.: Ak, Kungs! Muļķis tas tavs Jānīts. Bet padauza, tā ir slikta sieviete, lūk kas tā tāda ir! M.: Slikta? Kāpēc? T.: Tāpēc ka tā ir pārdodama. M.: Tātad Māras tante arī ir padauza? Viņa taču pārdod veikalā. Tātad pārdodama. T.: Nē, Māras tante nav pārdodama, jo viņa nepārdod sevi, bet gan suvenīrus. Padauza parasti pārdod sevi. M.: Kā tas ir – sevi? T.: Ļoti vienkārši. Tas kas vēlas, var viņu nopirkt uz kādu laiku. M.: Priekškam? T.: Lai gulētu. M.: Gulētu? T.: Jā, vienā gultā. M.: Tātad padauza ir mūsu mamma? T.: Tu esi nojūgusies! M.: Bet viņa taču ar tevi guļ par naudu. T.: Par kādu naudu?! M.: Nu par tavu algu. T.: Vai tad tā ir nauda!... Nē, viņa ar mani guļ mīlestības dēļ. Es ceru... M.: Tāpat kā ar Artūra onkuli? T.: Ko? Ar kādu vēl Artūra onkuli? M.: No otrās kāpņu telpas. Nu, kad tu biji komandējumā, pie mums nakšņoja Artūra onkulis. Ar mammu vienā gultiņā. T.: Artūrs? Gultiņā? Nu es viņai rādīšu! Padauza!!! (aizskrien prom) M.: Dīvaini, kā gan mamma var būt padauza, ja viņa ar Artūra onkuli ne par naudu, bet gan mīlestības dēļ guļ?...

Kādai ģimenei traki nepaveicās ar vectētiņu - viņš bija riktīgs maita, ar visiem kasījās, uz visiem burkšķēja visiem centās kaut kā ieriebt. Gadījās tā, ka riebīgais vectēvs smagi saslima un pirms nāves saaicināja savus radus un kaimiņus pie sevis, lai tie vēl pabūtu pēdējās stundas ar viņu. Kad visi sapulcējušies, vectēvs saka : Dārgie radi un kaimiņi, zinu, ka es neesmu jums bijis labs rads un kaimiņš, es bieži ar jums strīdējos un visādi centos kaitēt. Pirms nāves es jums vēlētos atvainoties par saviem nodarījumiem. Bet lai varētu nomirt ar mierīgu sirdsapziņu, vēlos atzīties vairākos savos nodarījumos, ko esmu izdarījis pret jums. Tad viņš vēršas pie savas jaunākās masas: "Es biju tas, kurš toreiz nosūdzēja kolhoza priekšsēdētājam, ka tu turi vairāk govju, nekā atļauts". Pēc tam vectēvs vēršas pie sava znota : "Es biju tas, kurš nosūdzēja milicijai par to, ka tu spekulē ar valūtu un ārzemju precēm". Tā nu vectēvs ilgi un dikti atzinās nodarījumos pret saviem radiem un kaimiņiem, un beigās tiem lūdza piedošanu. Kā jau pirms nāves, visi radi un kaimiņi saka vectēvam, kas viss viņam piedots un viss tiks aizmirst. Tad vectētiņš saka, "tomēr es vēlos saņemt taisnīgu sodu par saviem nodarījumiem - tad kad es nomiršu, iespraudiet man dibenā kaktusu un tā arī apglabājiet!!" Apkārtējie protams tam negrib piekrist, cenšas pierunāt, bet vectēvs nepiekāpjas. Nu ko darīt, atrunāt neizdodas un jāpiekrīt vien ir, jo mirēja pēdējā vēlēšanās ir svēta. Pēc kādas stundas vectēvs patiešām nomirst un radinieki ķērās pie viņa pēdējās vēlēšanās izpildes. Pēc lielām pūlēm dēļ sadurstītajām rokām grūtais darbiņš tomēr izdodas un kaktus veiksmīgi iesprausts paredzētajā vietā. Tad pēkšņi atskan pie durvīm zvans, radi aiziet atvērt, a tur - milicija: "Labdien, mūs nupat informēja, ka šeit tiekot drausmīgā veidā apgānītas aizgājēja mirstīgās atliekas, mēs vēlētos veikt apskati dzīvokli...."